Arī sūds var būt dimants

Ir tāds teiciens, ka dažas lietas un situācijas komentārus neprasa. Ne tādēļ, ka nebūtu vērts par tām diskutēt, tieši pretēji – izrunāts ir tik daudz, ka, kļuvušas par objektīvu vērtību nesējām, tās izveicīgi apiet subjektīvās gaumes robežpunktus. Tāpat ir arī vārdi, kas komentārus neprasa. Konkrētas personas, ievērojami cilvēki, kuri atzinību visbiežāk guvuši, pateicoties nopelniem savā profesionālajā praksē. Izteikums pats par sevi satur zināmu patosu un neizbēgamu cieņu, tomēr tam piemīt arī dialektiska burvība, kas atklājas konteksta pavērsienos un, varētu pat sacīt, pārpratumos. Piemēram, grūti būtu apšaubīt sarkanās krāsas nozīmi mākslinieka Marka Rotko darbos, taču dzīvē iespējamas arī tādas situācijas, kurās apstākļi šo no komentāriem atbrīvoto faktu iemet diskusiju krustugunīs. Pieredze rāda, ka stabilo vērtību interpretēšana automātiski nenozīmē kaut ko sliktu – laikmetīga dimensija tradīciju var arī celt. Galvenais jautājums ir, vai šim pacēlumam sekos strauja lejupslīde, vai tomēr jaunā metode attaisnosies kā vērsta uz attīstību? Rotko glezniecība ir tikai viens no miljons piemēriem. Par to vēl aktuālāka ir šī Teātra Vēstneša tēma par vizuālo tēlu teātrī un attiecīgā daudzām sarunām, komentāriem un kritikai pakļautā pagājušā gada Spēlmaņu nakts balva, kurā loģisko tradīciju satricināja visu vizuālo teātra nozaru «samešana» vienā kategorijā. Apbalvojumu par vizuālo tēlu saņēma divi autori – Fabjēns Ledē par scenogrāfiju izrādei Rotkho Dailes teātrī un Latvijas laikmetīgā teātra mākslinieks, kura vārds komentārus neprasa. Reinis Suhanovs.

Spēlmaņu nakts balvu pagājušajā gadā viņš ieguva par darbu izrādē Grimmi – daļā no triloģijas, kas tapusi Liepājas teātrī Elmāra Seņkova režijā un guvusi ievērojamu atzinību (kā 2022./2023. gada lielās formas izrāde Spēlmaņu nakts balvai nominēta trešā cikla daļa Grieķi, tostarp arī Suhanovs kā Gada scenogrāfs). Vasaras izskaņā aicināju Reini uz sarunu, lūdzot viņam vizuālā teātra sajūtas traktējumu no pilnīgas insider perspektīvas.

Aicinot uz sarunu, iecerēju, ka mēs varētu aprunāties par tēmu «vizuālais tēls teātrī». Gan tādēļ, ka 2022. gada Spēlmaņu naktī tu ieguvi balvu šajā kategorijā, gan arī mazliet plašākā kontekstā, pievēršoties tam, ko nozīmē vizualitāte teātrī. Iesākumam vēlos tev jautāt, kā tu juties, ieraugot «vizuālā tēla» Spēlmaņu nakts balvas kategoriju? Cik korekta, tavuprāt, ir šāda nominācija?

Nu, jutos apbēdināts. Tāpēc, ka tas tomēr ietver divas lietas – viens ir tas, kā es jūtos kā scenogrāfs, kā cilvēks, kurš ir teātra un savas mākslinieciskās nozares, darbības virziena patriots. Profesija scenogrāfs ir apmēram tikpat veca kā profesija režisors. Un pēkšņi tā neparādās šajā oficiālajā nomināciju sarakstā. Un tad ir tā otra puse, kas ir vēl svarīgāka, ja mēs vispār uzturam Spēlmaņu nakti ar visām tās nominācijām, tad tas ir veids, kā teātra nozarē stimulēt atzinību. Patiesībā šī balva ir liela privilēģija, daudzās mākslu nozarēs Latvijā nemaz nav tādas balvas. Bet tomēr teātrī tā ir. Cilvēki arī nāk un skatās, teātris ir nosacīti populārs. Un tajā brīdī [kad parādījās nominācija kategorijā «vizuālais tēls»] tu saproti, ka šajā vienā kategorijā ir apvienoti gan kostīmi, gan scenogrāfija, grims, gaisma, video – atsevišķi, ļoti spēcīgi mediji, kuri teātrī režisoram ir ārkārtīgi vajadzīgi. Tieši tikpat, cik aktieri. Vai tieši tikpat, cik jebkurš cits elements. Protams, var teikt, ka teātrim vajag tikai režisoru un aktieri. Tomēr tāds tas teātris nav, to veido dažādi elementi. Un tad tur ir arī sociālais vai sirds aspekts, ka daudziem tiek atņemta iespēja iegūt šo atzinību. Tāpēc tā emocionālā atbilde ir tāda, ka es jūtos arī, nu, tā kā vainīgs.