Cik ilgi vēl
Mākslinieku ilustrācijas par tēmu
2019. gadā intervijā portālam Arterritory.com Monika Pormale izteica domu, ka scenogrāfa profesija, iespējams, balstīta «telpas piejaucēšanā, pieradināšanā vai sagraušanā»[1]. Tieši caur telpas mākslinieka rokām un idejām top atmosfēra, kas izrādēs ir viens no galvenajiem līdzdalībniekiem. Šī pati profesionālā piejaucēšana attiecināma arī uz kostīmu mākslu, grimu, gaismu kompozīciju, skaņu. Pat reizēm šķietami neatrisināti, visi šie elementi satur simbolisku konsekvenci un iedarbojas uz atsevišķiem skatītāja uztveres punktiem. Maņām, caur kurām piedzimst izrādes jēga.
Mākslinieki reizēm apgalvo, ka vislabāk viņus raksturo darbi. Tādēļ aicinājām četrus teātra vizuālos māksliniekus radīt refleksīvas ilustrācijas, domājot par vizuālā tēla nozīmi teātrī.
Kā būtisks, iespējams, atgādinošs atspaids, iekļautas arī divas Reiņa Hofmaņa fotogrāfijas no meistara Andra Freiberga 2019. gadā notikušās personālizstādes 136 kāpieni. Par izstādi Freibergs sacīja gan to, ka tā esot privilēģija kļūt par telpas režisoru, gan arī to, ka viņa radītās kāpnes «neaizved nekur»[2]. Kritiķu pēdējā laika maldīšanās vizualitātes labirintos un (patiesībā jau ilgtermiņā) valdošā neizpratne par radošo profesiju nozīmi izrādēs mudina domāt par šo bezgalīgo kāpienu un tā patieso jēgu. Lai arī kurā virzienā dodamies, vārdos ietērptās atbildes nesīs laiks.
Auguste Petre