Ei, jūs tur!

Pagājušā gada 30. septembris man saistās ar diviem zīmīgiem notikumiem. Priekšvēlēšanu kņadai veltītajā raidījumā Aizliegtais paņēmiens tā brīža kultūras ministrs Nauris Puntulis neatpazina latviešu izcelsmes mākslinieka (varētu sacīt – Latvijas kultūrvēstures mantojuma) Marka Rotko darbu, atrunājoties, ka «autors nav svarīgs, svarīgi ir tas, ko es redzu, un es redzu sarkano». Otrs notikums – todien aizrautīgi pētīju aktuālās Spēlmaņu nakts nominantu sarakstu, līdz acīs kā ass dadzis iedūrās balvas kategorija Gada vizuālā tēla autors. Kā jau ierasts šādos brīžos, stipri sadusmojos.

No vienas puses, jāpiekrīt Puntulim un Spēlmaņu nakts organizētājiem par asprātīgi konceptuālo vizionārismu – mākslinieka ego vai autorībai kā tādai nevajadzētu dominēt pār pašu mākslas darbu. Ne velti daudzi mākslinieki izvairās paplašināti komentēt savu praksi, ļaujot mākslai «runāt» pašai par sevi. Vizuālā māksla ir gana kompleksa un pieprasa iedziļināšanos, tajā mijiedarbojas ar acīm uztveramais, estētiskais, personīgās pieredzes rosinātas asociācijas un mākslinieka radīts simbolu lauks.

Mūsu uzdevums ir šo sarunu uzturēt ne tikai dzīvu, bet arī mērķēt to konkrētam rezultātam

Tieši tādēļ pievēršanās autoram per se skatītāju var viltīgi novest no ceļa (šeit gan jāpiebilst – skatītāju/baudītāju, nevis profesionāli/pētnieku). Par to gana bieži esmu aizdomājusies lielajos pasaules muzejos, kur acis kāri meklē ne tikai iepriekš mākslas grāmatās pieredzētus darbus, bet arī tiem blakus esošās etiķetes, kas apliecinātu, ka šis tiešām ir slavenā mākslinieka darbs.

No otras puses, abi iepriekšminētie gadījumi mudināja un joprojām aicina domāt par kultūrpolitikas jautājumu pastarpināto statusu kā valstiskā, tā sabiedriskā līmenī un (arī ekspertu nozīmes) tendenci neiedziļināties mākslinieciskā procesa, jo īpaši laikmetīgās kultūras niansēs. Kā par nelaimi, uz to norāda arī šajā Teātra Vēstneša numurā iekļautie atbildīgo pušu komentāri par Gada vizuālā tēla autora kategorijas nepieciešamību. Savukārt mākslinieku balsis, kuras šeit atspoguļotas gan tekstuāli, gan vizuāli, norāda uz virkni jautājumu, kuri, pakļauti birokrātiskai impotencei un pseidodiplomātijai, tā arī nekad netiks atbildēti. Kā Viljama Sarojana lugā Hello Out There! (1941), kuru latviskā versijā atdzejojis Viks, šī stāsta centrā ir «romantiski noskaņotā varoņa konflikts ar aizspriedumaino sabiedrību, kas nevēlas uzklausīt citādi domājošos»^[1]. Atsaucoties uz visai neveiksmīgo, tomēr kulta politisko reklāmu – cilvēki dalās divās daļās, un īpaši uzskatāmi tas eksponējas šādu diskusiju kontekstā. Mūsu uzdevums ir šo sarunu uzturēt ne tikai dzīvu, bet arī mērķēt to konkrētam rezultātam. Kādam? Par to lai runā turpmākajās lappusēs iekļautie scenogrāfi, režisori, kustību mākslinieki, kostīmu mākslinieki un gaismu mākslinieki.