Daudz neizmantotu iespēju

Daces Pūces iestudējums tiek pieteikts kā muzikāla izrāde visai ģimenei, kurā tiks vēstīts par to, kā piedzimst leģenda par varoni Robinu Hudu. Par darbības laiktelpu režisore izrādei izvēlējusies 11. gadsimta Angliju, centrā liekot divas Huda sižetam svarīgas vietas: Šervudas mežu un Notingemas pilsētu. Paveroties priekškaram, jau iespējams saprast, ka izrāde paredzēta spoža – liels aktieru ansamblis, mirdzošas krāsas, daudz murdoņas. Redzam stāstu pirms stāsta – Robins Huds jaunībā pavada savu tēvu un karali Ričardu Lauvassirdi Krusta karā. Aleksandra Poļiščuka Edvards Lokslijs jau izrādes sākumā dēlam sniedz padomu, kas būs turpmākās izrādes virstonis: «Tu nekad nejutīsies viens, ja tev būs drosme un laba sirds.» Un izrāde sākas.

Mana motivācija skatīties šo darbu bija pavisam vienkārša – es uzaugu ar filmām un grāmatām par Hudu

Taču mēdz teikt, ka izrāde sākas, jau pirms skatītāji ieiet zālē. Tā sākas ar vēlmi nopirkt biļeti un doties uz izrādi. Mana motivācija skatīties šo darbu bija pavisam vienkārša – es uzaugu ar filmām un grāmatām par Hudu. Veidojot jebkādu darbu, kura centrā ir Robins Huds, ir vairākas iespējas, kā šo darbu izstāstīt. Tas ļoti labi redzams jau esošajos kino un literatūras darbos.

Viens variants būtu – konstruēt vēsturisku sižetu, kā to savā 2010. gada filmā Robins Huds darījis režisors Ridlijs Skots (galvenajā lomā – Rasels Krovs), sižetam risinoties 11. gadsimta Anglijā, Ričarda Lauvassirds iekarojumu laikā. Šī filma akcentē konkrēto viduslaiku laiktelpu ar attiecīgajiem tērpiem, mūziku, ieroču izmantojumu un tieksmi uz «vēsturisko patiesumu». Otrs variants varētu būt – caur Huda stāstu konstruēt mūsdienas, kā to darījis režisors Oto Bathērsts savā 2018. gada Robinā Hudā (galvenajā lomā – Tarons Edžertons). Šis darbs risinās stilizētā viduslaiku vidē, un vairāk tiek runāts par mūsdienu politiskajām aktualitātēm, par nepieciešamību protestēt pret netaisnību un iestāties par cilvēktiesībām. Trešais variants – Huds kā ideoloģiski konstruēts tēls. Šādu Huda lasījumu iespējams sastapt Mihaila Geršenzona grāmatā Robins Huds (1970) un Sergeja Tarasova filmā Robina Huda bultas (1975). Šie mākslas darbi leģendu par Hudu apvieno ar padomju propagandai nepieciešamām sižeta līnijām, attēlojot apspiestos dzimtļaudis, kas cīnās pret feodāļiem, vai labos laupītājus, kuri apkrāpj sliktos aristokrātus.