Kopā izprast pasauli

Šovasar Valmieras ielās teātris ienāca, plīvojot tematiskajam karogam «Pieņemšana». Festivāla programma uz septiņiem jauniestudējumiem aicināja mazus, lielākus un pavisam lielus skatītājus, kuri uz pasauli raugās ne tikai plati atvērtām acīm, bet arī tikpat iekļaujošu sirdi.

To, ka pasauli var uzbūvēt no trim figūrām, viena rozā ziloņa un dungojami lipīgām Mikus Frišfelda melodijām, pierādīja režisores Lienas Šmukstes izrāde vismazākajiem skatītājiem Figūras (2–5 gadi), ko uz Valmiermuižas parku bija atvedis Cēsu Mazais teātris. Ar pietāti pret vecumposmu Sandija Dovgāne un Artis Jančevskis mācīja pieņemt to, ka pasaule katram patiesi var izskatīties citāda. Un tas nebūt nav nepareizi.

Taču pasaules pilnībai noteikti ir nepieciešams draugs. Lai arī kas tas būtu – ome, iedomu laumiņas, kartona kaste vai tomēr vislabāk kāds otrs tāds pats. To Valmieras teātra Apaļajā zālē atgādināja igauņu režisore un dramaturģe Kersti Heinlo izrādē Manas domas grib ar mani parunāt (5–11 gadi), savienojot igauņu mākslinieka Kristjana Suitsa, viņa asistentes Ilzes Vītoliņas un gaismu mākslinieka Renes Līvamegi teju bērtonisko iztēli ar bērnu jau pašu izjusto dzīves rūgtumiņu un kāpēcībām. Izrāde šosezon jau turpina dzīvi Valmieras teātra repertuārā – Aigara Apiņa prātvēderīgais puika cenšas ar konfekšu ēsmu noķert draugu, savu savrupību aizpildot sarunās ar Diānas Kristas Stafeckas rozā tillos iepakoto Līksmi un Unas Eglītes melni mežģīņoto Skumju. Kamēr draugs jaunās Valmieras teātra aktrises Gerdas Embures spurainajā izpildījumā ierodas, ieslēdzies pats savā kartona kastu pilī.

Pagalmā starp Valmieras Valsts ģimnāziju un Valmieras sākumskolu Latvijas Leļļu teātra režisora Edgara Kaufelda izrādē Skolotājas (6+) ikvienam neatkarīgi no vecuma nācās atgriezties skolas solā, tiesa, šoreiz brīvdabas klasē. To, ka skolotājas vienmēr būs lielākas par katru no mums, pavisam tieši un asprātīgi ilustrē mākslinieks Kristaps Kramiņš, radot trīsmetrīgas (un pavisam iespējams, ka arī simtgadīgas) skolotājas, kuras eleganti iznes jeb šī vārda tiešā nozīmē «iznēsā» aktieri Artūrs Putniņš un Matīss Millers.

5. vidusskolas pagalmā objektu teātra valodu teicami apguvušie Agris Krapivņickis, Elizabete Skrastiņa, Emīls Krūmiņš un Igors Šelegovskis, pavadā vedot uzticamo sunīti Spraitu, dodas dzīvesskolā. Režisora Matīsa Budovska, teksta autoru Klāva Meļļa un Ances Strazdas un mākslinieces Martas Treines kopradītajā izrādē Briesmīgi priecīgas lietas (6+) no atkritumu kalna un toksiskās draudzības spiediena izaug Silvija Hektore, kurai, starp citu, ļoti patīk lasīt Jū Nesbē krimiķus. Mācībstundas šai rotaļu laukumā gūst visi, sprakšķot smiekliem caur asarām un panākot vasaras teātra festivālam tik raksturīgo virsskaņu.

Citā, eksistenciālā toņkārtā izskan Endīnes Bērziņas un Sabīnes Alises Ozoliņas koncertizrāde jauniešiem Es arī te, kas man ir jādara (13+) Valmieras 2. vidusskolā. Aktu zālē no skapjiem grabēdami izbirst sāpīgi jautājumi par izirušām ģimenēm, atkarībām, pretrunīgo seksualitāti, reliģiju. Aktieri Hugo Puriņš, Kārlis Elvis Artejevs un Inese Pudža izspēlē pusaudzības rupjumu un vienlaikus trauslumu, apvienojoties grupā Jūraszvaigznes un izdziedot to līdzņemamās balādēs.

Soli tālāk pusaudzības melno caurumu izpētē sper režisora Dmitrija Petrenko izrāde Vairs nevienu (14+), kas tapusi kopā ar Nilu Saksu Konstantinovu. Šis festivāla darbs ir drīzāk divvirzienu mācībstunda empātijā starp skatītājiem un izrādes dalībniekiem Kintiju Stūri, Karīnu Tatarinovu, Valtu Skuju un autoru.

Taču jāatzīst, ka festivāla gars šoreiz visizteiksmīgāk bija iemiesojies kustīgā dzīves dramaturģijā Beātes ielas pagalmā par mudžizrādi nodēvētajā izrādē Visi skaitās (5+). Jo izrādi, iedvesmojoties no norvēģu autores Kristinas Rūšiftes bilžu grāmatas, veidoja ne tikai režisore Kristīne Brīniņa kopā ar dramaturgu Klāvu Melli, mākslinieci Līgu Zepu, skaņdari Maksimu Šenteļevu un dejotājiem Melāniju Lindu Muskari, Arturu Muskaru, Oskaru Moori un aktrisi Klintu Reinholdi, bet arī Valmieras iedzīvotāji. Radošā komanda grāmatas noskaņu atdzīvināja, etīžu virknējumam iegulstot pilsētas ainavā. Izrāde ne vien koši ienāca pagalmā, bet arī iekāpa daudzdzīvokļu nama balkonos, iegāja tuvējā bodītē, izkāpa no automašīnām, ieskanējās un iedejojās ar vietējiem amatierkolektīviem – brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības orķestri, līnijdeju kopu Wild Roses un kamerkori Kaķi –, atbalsojās pļaujmašīnas rūkoņā un garāmslīdošu automašīnu dūkoņā. Jo šai izrādē ne tikai visi, bet arī viss skaitījās. Un festivālā nekā citādi jau nevar būt.

Par to, ko 2023. gada Valmieras vasaras teātra festivālā saskaitīja, saredzēja un sadzirdēja tā komanda, runājām arī ar programmas vadītāju Jāni Znotiņu.

Kitija Balcare. Festivāls nupat ir izspēlēts. Kādas ir tavas sajūtas?
Jānis Znotiņš. Sajūtas ir pat ļoti labas, bet viss labums jādala ļoti daudzās daļās. Festivāls nav tikai redzamā daļa, ko skatītāji izbauda izrādēs. Daudz nodarbojamies ar mākslinieku profesionālo izaugsmi Bērnu un jauniešu teātra institūtā, ko paši esam izveidojuši.

Pēc festivāla 2021. gadā uzreiz aizbraucu uz Vācijas bērnu un jauniešu teātra festivālu, kur pavadīju nedēļu kopā ar profesionāļiem. Tur festivāla mākslinieciskais vadītājs katru vakaru bija kopā ar teātra māksliniekiem. Ierosināju šo pieeju Reinim [Suhanovam], un jau otro gadu to izmēģinām arī Valmierā. Šis festivāls izvērtās tik ļoti labs, jo gandrīz visi bija kopā Valmierā jau no 29. jūlija. Mums Kurtuvē bija sarunas, uz kurām aicinājām visus pēc vakara mēģinājumiem – nākt un parunāt. Tā, satiekoties vakaros, izveidojās jaukas, gandrīz vai ģimeniskas attiecības.

Festivālam ir vairāki slāņi. Ir festivāla izrādes. Ir mūsu kā festivāla attiecības ar māksliniekiem, kas iezīmē profesionālo izaugsmi. Protams, arī attiecības ar Valmieras iedzīvotājiem, kuri ļauj izmantot viņu apdzīvotās vietas. Spriedām, ka parasti pēc festivāla visi diezgan ātri grib doties prom pēc trakas darba nedēļas, bet šogad pieķēru pats sevi pie domas, ka jau otrajā dienā pēc festivāla ar prieku atkal biju gatavs stāstīt par to.

Vai ir jau pirmās atziņas pēc šā gada festivāla?
Esam apmierināti gan ar programmu un izrādēm, gan ar finanšu un nefinanšu rādītājiem. Tas, kā vēl pietrūkst, ir atgriezeniskā saite no pašas festivāla mērķauditorijas, jo varbūt ir lietas, ko nenojaušam. Šogad bija ārkārtīgi liela aktivitāte sociālajos tīklos. Kaut kādā ziņā ar šo festivālu esam atgriezušies pirmspandēmijas laikā, jo bērniem un jauniešiem festivāls tika rīkots arī 2019. gadā.