Konstantīns Staņislavskis (1863–1938)

Atklājot Staņislavski no jauna

No angļu valodas tulkojusi Guna Zeltiņa

Kembridžas Universitātes apgāds publicējis britu teātra zinātnieces, Londonas universitātes profesores Marijas Ševcovas grāmatu Atklājot no jauna Staņislavski (Shevtsova, Maria. Rediscovering Stanislavsky. Cambridge University Press: 2020). Jebkuram teātra jomas pārzinātājam varētu rasties gluži dabisks jautājums — ko gan te var atklāt no jauna, pateikt ko nebijušu? Izrādās, ka var, un pat ļoti daudz un būtisku. Marija Ševcova, kura ir sarakstījusi arī grāmatas par Robertu Vilsonu, Ļevu Dodinu un viņa teātri, kā arī citiem mūsdienu teātra māksliniekiem, to lieliski pierāda.

Labākas kvalitātes materiāls un tas, ja pārējie aktieri tik ļoti nenosliektos uz dzeršanu, svīšanu un zaimošanu, varētu palīdzēt māksliniecisko sapņu īstenošanā

Autore akcentē Staņislavska kā modernā teātra inovatīvākā un ietekmīgākā režisora nozīmi, pierādot, ka viņa sistēmu un ar to saistītās prakses joprojām studē un izmanto aktieri, režisori un studenti. Ševcova Staņislavska radošo dzīvi un sistēmas tapšanu pēta pilnīgi jaunos, līdz šim mazzināmos vai pavisam nezināmos, noklusētos aspektos, atklājot, kā viņa rakstus un grāmatas graizījuši gan padomju cenzūras naži, gan paviršu vai tendenciozu ārzemju tulkotāju rokas. Autore ļauj lasītājam izsekot Staņislavska personības un mākslinieciskās pārliecības tapšanai no pašiem pirmsākumiem, atklājot gan viņa dziļo garīgo saikni ar krievu vecticībniekiem, gan citas garīgās pieredzes un to nozīmi viņa dzīvē un darbībā. Tas, ka Staņislavskis teātri uztvēra kā garīgu kalpošanu mākslai, skaistumam, cilvēcībai, ir vispārzināms. Taču izrādās, ka pat viņa sistēmas pazīstamā pamatnostādne «Es esmu» ir saistīta ar pareizticības pamatpostulātu Я есмь. Protams, visi termini, kas saistās ar vārdiem «garīgs» un «garīgums», «ticēt», «kalpot» utt. no meistara darbu publikācijām padomju cenzūras apstākļos tika cītīgi izravēti.

Autore Staņislavska personību un dzīvi tver ļoti plašā kontekstā, iezīmējot gan laikmeta politiskās un sociālās kolīzijas, gan viņa sarežģītās attiecības ar Vsevolodu Meierholdu, Vladimiru Ņemiroviču-Dančenko un citiem līdzgaitniekiem, gan audzēkņiem. Marija Ševcova Staņislavska attiecības ar trim viņa izlolotajām Maskavas Dailes teātra studijām pat salīdzina ar Šekspīra Karaļa Līra attiecību modeli. Grāmata ļauj izsekot arī Staņislavska mantojuma sarežģītajiem likteņiem mūsdienās, jo autore analizē šī mantojuma pēdas tādu režisoru kā Džordžo Strēlera, Ļeva Dodina, Luka Persivala, Oskara Koršunova un citu radošajā darbībā.

 Ievērojamais britu režisors Deklans Donelans  savā atsauksmē grāmatu raksturo kā pārsteidzošu pētījumu, kas sniedz aizraujošu pārskatu un izgaismo no jauna daudzus Staņislavska darba aspektus, bet Sanktpēterburgas Teātra akadēmijas profesors Aleksandrs Čepurovs šo grāmatu novērtē kā būtisku, maģistrālu notikumu teātra pasaulē, jo autore, izpētot Staņislavska ideju un terminu tapšanu un nozīmi, beidzot ienes tajos skaidrību.

Guna Zeltiņa

 

Ieskatam piedāvājam fragmentu no grāmatas.

Pirmā nodaļa

Konteksts I

Ceļš uz Maskavas Dailes teātri

Piedzimis 1863. gadā Maskavā kā Konstantīns Aleksejevs turīga zelta un sudraba diegu manufaktūras rūpnieka ģimenē, viņš pieņēma vārdu Staņislavskis no kādas balerīnas, ko zēna gados bija apbrīnojis. Viņš eksperimentēja ar šo vārdu, kad astoņpadsmit gadu vecumā pievienojās tēvam fabrikā, un pastāvīgi to pieņēma 1885. gadā, kad viņš aizvien biežāk spēlēja amatieru teātros ārpus Aleksejevu ģimenes loka, kurā viņš kopš bērnības bija attīstījis savu iztēli kopā ar brāļiem un māsām, un ģimenes draugiem. Paražas lika viņam, tāpat kā citiem ar tādu pašu vai augstāku sociālo stāvokli, pieņemt skatuves pseidonīmu, kas bija plaši izplatīts, jo daudzi krievu aktieri bija savulaik bijuši dzimtcilvēki. To vidū bija slavenais Mihails Ščepkins un Glikerija Fedotova, kuru patiesīgais raksturojums bija iedvesmojis Staņislavski, Ščepkins — ar savu reputāciju (viņš nomira tajā pašā gadā, kad Staņislavskis piedzima) un Fedotova — ar personiskiem kontaktiem. Turklāt viņš bija pārliecināts par sava tēva augšupvērsto sociālo mobilitāti, kas Staņislavski četrās paaudzēs šķīra no viņa zemnieku izcelsmes senčiem. Vladimirs Ņemirovičs-Dančenko, Maskavas Dailes teātra līdzdibinātājs 1897. gadā, mēdza nepatīkami aizskart Staņislavska izcelsmi, kad viņu četrdesmit gadu ilgās sadarbības laikā atsaucās uz viņu kā «mūsu rūpnieku» un viņa nepietiekamo literāro kultūru.

Mazais teātris lielākā mērā nekā jebkura skola... bija galvenais faktors, kas noteica mūsu dzīves garīgās un intelektuālās jomas

Zināms impulss Konstantīna Aleksejeva kapitulācijai sociālā spiediena rezultātā bija tas, ka vecāki pieķēra viņu «nozieguma vietā», aizrautīgi spēlējot pikantā franču vodeviļā. Viņam bija iecietīgs tēvs, kurš atbalstīja ģimenes aizraušanos ar teātra spēlēšanu, iekārtojot teātra skatuvi gan viņu Maskavas mājā, gan viņu lauku muižā Ļubimovkā. Sergejs Aleksejevs bija arī veicinājis savu bērnu mīlestību uz teātra — baleta, operas, lugu, cirka — apmeklējumiem gan vietējo, gan ārzemju ceļojošo trupu izpildījumā. Neraugoties uz to, viņš bija ģimenes galva cariskās Krievijas patriarhālajā vidē, un viņam bija jāpierāda sava autoritāte. Viņš stingri norādīja savam dēlam, ka labākas kvalitātes materiāls un tas, ja pārējie aktieri tik ļoti nenosliektos uz dzeršanu, svīšanu un zaimošanu, kā arī labāki darba apstākļi varētu vairāk palīdzēt viņa māksliniecisko sapņu īstenošanā. Tas viss bija ļoti pareizi no strikta morāles viedokļa, taču Staņislavskis daudz ieguva un mācījās arī no jautrības, dzīvīguma, ātruma, viegluma un sulīguma, ko ietvēra šis franču materiāls.

Žurnāli