Augšāmcelšanās kā tēma

Rakstu par Toma Treiņa sastapšanos ar Henriku Ibsenu Valmieras teātrī, kā pirmo iestudējot autora pēdējo lugu Kad mēs, mirušie, mostamies, gribu sākt ar to, ka izrādi noskatījos divreiz, abas īpašos apstākļos, pie kādiem pieder gan pirmizrādes atmosfēra, gan aktiera Riharda Rudāka 80 gadu jubilejas izrāde 19. augustā. Tātad kaut kas tāds, kas neizbēgami liek domāt par mākslinieka likteni un mūžu, turklāt pati luga veltīta šai tēmai.

Toms Treinis lugu ir rūpīgi īsinājis, pārvēršot to stundu un 40 minūtes garā izrādē ar starpbrīdi. Īsināts ticis pat virsraksts, atsakoties no vārda «mirušie», visticamāk, pieņemot, ka skatītāji varētu nevēlēties doties uz ko tik «drūmu», bet vienlaikus nosaukuma reducēšana paplašina subjektu loku, kam būtu vērts aizdomāties par nepieciešamību mosties. Tas, kas šķiet slideni no režijas izteiksmes līdzekļu arsenāla, – noņemot simbolismu virsrakstā, ieviest to, proti, simbolismu, izrādē ar dubultu uzviju kā dziesmu (komponists Miķelis Putniņš), kurā izskan vārdi «nu esmu brīva...». Arī pāris dialogi, kas risināti kā balsis aiz skatuves, var tikt uzskatīti par izlīdzēšanos, nevis mērķtiecīgu māksliniecisku risinājumu lugā, kur teju jebkas no notikušā var tikt uzskatīts par iedomātu, nevis reāli notiekošu situāciju vai sarunu. Protams, var arī tā – aiz skatuves, tomēr gribas jautāt – kāpēc ne zem, virs vai pie skatuves. Un kāpēc ne uz skatuves.

Tak ne jau šie pāris nepārliecinošie estētiskie risinājumi ir tie, kas acīmredzot mulsina tos, kas pret izrādi izturas kritiskāk par mani. Uzdrīkstos apgalvot, ka vainīga ir strauji novecojusī paradigma par mākslinieku kā Dieva izredzētu būtni, uz kuru neattiecas sabiedrības normatīvi. Īpaši tie, kas ne mazāk strauji ir nostiprinājušies kā neapstrīdami – mākslinieka ētiskais imperatīvs pirmām kārtām attiecas uz sabiedrību, nevis uz sevi kā nozīmīgāko atskaites punktu, mākslinieks, kas pauž krasi atšķirīgu viedokli no vispārpieņemtā, ir «atceļams», mākslas darbs var būt jebkas, kas par tādu tiek nosaukts. Tam visam pievienojot feminisma diskursu, no kura raugoties apspiestas tiek abu tēlnieka Rūbeka dzīves sieviešu – iedvesmas avota un mūzas Irēnes un sievas Majas – vēlmes un pašsajūta, kļūst skaidrs, ka Rūbeka paša iekšējā pasaule, viņa izmisīgā cerība turpināt radīt un nespēja neaprūpēt savu mākslinieka ego ir gaužām diskutabls sarunas temats, par ko šodien teātrī runāt jaunam režisoram. Jo mainījies ir viss, bet visvairāk tas, ka par pašsaprotamu tiek pieņemts – mākslas vārdā nav nepieciešams upuris. Mākslai nevajag ziedot sevi visu.