Kļūst lieks sakramentālais jautājums, vai tas «ir vai nav Rainis». Elizabete Skrastiņa – Lelde, Raimonds Celms – Tots. Skats no izrādes «Spēlēju, dancoju». Foto – Lita Millere
Kļūst lieks sakramentālais jautājums, vai tas «ir vai nav Rainis». Elizabete Skrastiņa – Lelde, Raimonds Celms – Tots. Skats no izrādes «Spēlēju, dancoju». Foto – Lita Millere

Visas mušas saskaitītas

Izrāde «Spēlēju, dancoju» Latvijas Nacionālajā teātrī

Postdramatiskā teātra realitāte jau sen pieradinājusi pie tā, ka dramaturģija vairs nav pamatu pamats, bet tikai viens no režisora vai radošās komandas iedvesmas avotiem un jēgas pārraides kanāliem un ka neaizskaramu autoru un tēmu nav. Jebkas ir derīgs un izmantojams tieši tajā mērā un veidā, kāds nepieciešams iestudējuma autoriem sava vēstījuma nodošanai, savukārt tā uztveršana un atkodēšana ir katra viena skatītāja prāta, erudīcijas, pieredzes darbs. Līdz ar to kļūst lieks sakramentālais jautājums, vai tas «ir vai nav Rainis», kas radies Elmāra Seņkova un viņa radošo domubiedru – Justīnes Kļavas, Edgara Mākena, Reiņa Suhanova, Elīnas Gediņas, Ilzes Vītoliņas, Aijas Beatas Rjabovskas, Oskara Pauliņa, aktieru ansambļa un mūziķu – kopdarba rezultātā. (Bet tas jau nenozīmē, ka šo jautājumu negribas uzdot!)

Toties jo īpašu nozīmi iegūst jautājums, kāds ir tas vēstījums, ko iespējams uztvert un atšifrēt, sekojot izrādes autoru sniegtajām skatuves zīmēm, norādēm un kontekstiem. Konteksts tā kā būtu skaidrs – gan Latvijas politiskās dzīves nebeidzamās peripetijas, gan Nacionālā teātra iekšējās kolīzijas un mākslinieciskās vadības dramatiskais konflikts ar Kultūras ministriju. Pietiekami daudz ir arī ārpusizrādes norāžu – režisora un dramaturģes izteikumi plašsaziņas līdzekļos, intervijas un arī programmas grāmatiņa ar pilnu Justīnes Kļavas lugas tekstu. Tomēr jebkuram iestudējumam, lai kādi būtu autoru nodomi un apsolījumi, ir savs «iekšējais teksts», kas lasāms darbības un zīmju valodā, un tikai tam būtībā ir nozīme.

Iestudējuma darbība norisinās divās laiktelpās, precīzāk – divās tagadnēs: īsajā – nupat uz vietas, garajā – vienmēr (kur tiek kāpts uz grābekļiem). Īsajā tagadnē notiek Leldes kāzu deja un nāve, un ņemšanās ap to, kā arī viņas laimīgā atgriešanās dzīvē. Garā tagadne ir nepārejoša Velnu rijā.

ĪSĀ TAGADNE. SĀKUMS

Izrāde sākas ar pārsteigumu – Nacionālā teātra ierastais sarkanais samta priekškars nomainīts un nu ir pelēkzaļš. Tā priekšā avanscēnā basģitāras dunā dejo meitene, plīvurā tīdamās, līdz pakrīt beigta. Pārējie lietišķi spriež par rokmūziku, kas Elizabetes Skrastiņas Leldi novedusi pie pāragrā gala.

Žurnāli