Atmiņu reanimācija. Malkovičs par holokaustu

Nezinu, ar ko sākt. Izlasīju Toma Stoparda lugu pirms izrādes noskatīšanās, jo, meklējot informāciju par citiem iestudējumiem, ievēroju, ka skatītāji apgalvo, ka ir sarežģīti izsekot daudzo lugas varoņu likteņiem un attiecībām. Gribēju labi sagatavoties, lai izrādes laikā nebūtu jāzaudē laiks, mēģinot atšķetināt varoņu radurakstus. Domāju, ka sagatavotība palīdzēs vairāk ļauties aktierspēles maģijai. Tomēr pat lugas izlasīšana nespēja mani sagatavot daudzajām epizodiskajām lomām un pārvērtībām, tāpēc kādā brīdī atmetu domu atcerēties, kas kurš kuram ir, un centos ļauties. Bet kam? Kļūdaini pieļāvu, ka izcila aktiera režija garantē īpašu uzsvaru aktieru spēlei. Dīvainā kārtā aktierspēle šajā iestudējumā nepavisam nebija centrāla. Tas, kas notika uz skatuves, vairāk atgādināja iestudētu lugas priekšlasījumu.

Tas mani ļoti samulsināja, jo, kā zināms, režisors neprot latviešu valodu. Biju pārsteigta, lasot kādā intervijā, ka Malkovičs esot bieži izrādes mēģinājumus klausījies «uz ausi», nevis skatījies. Arī pats Stopards intervijā LSM atzīstas, ka tā arī nekad neesot Malkovičam pajautājis, «kāpēc viņš grib iestudēt šo lugu valodā, kuru pats nesaprot»^[1].

Izrādei vēl neesot ne pusē, mani pārņēma līdzīgas sajūtas kā reizē, kad dēla klasi aizveda uz holokausta muzeju Maskavas forštatē. Viņa klasesbiedri skolā bija sākuši sveicināties, sasitot papēžus un kliedzot «hail!», un tualetēs uz sienām tika zīmēti kāškrusti. Ekskursija bija paredzēta kā pamācoša, acis atveroša pieredze, pēc kuras jauniešus pārņemtu kauns par tāda veida jokiem.

Dēls nokavēja ekskursiju, bet mēs tomēr aizgājām divatā aplūkot pastāvīgo ekspozīciju, jo uzskatīju šo skolas iniciatīvu par būtisku.

Vēl nekad nebiju bijusi Rīgas geto muzejā, biju iedomājusies to citādu. Vīlos, kad sapratu, ka ekspozīcija izveidota tā, ka nevienam, kura ģimeni tieši nav skāris holokausts, tā neko daudz neizteiks. Bezgalīgi gari video ar «runājošajām galvām», dokumentu kopijas, vārdu saraksti. Līdzīgi arī šī izrāde – viens no daudzajiem stāstiem par izpostītām ģimenēm un prātam neaptveramām holokausta šausmām – tā arī palika ierobežota savā čaulā. Manā pieredzē izrāde neatvēra šā stāsta potenciālu tā, lai tas saskartos ar skatītāju.