Atgādināt par to, ko varam ietekmēt

Izrādi skatījos maija beigās Rēzeknē, un kopš tā laika pagājuši četri mēneši, tāpēc varētu domāt, ka atmiņā palicis pats būtiskākais. Sekojot šim pieņēmumam, saku – visspēcīgāk palikusi atmiņā tā pēcsajūta, ka nule esmu skatījies kaut ko ļoti sāpīgu.

Krista Burāne kopā ar domubiedriem dod svarīgu informāciju un aktivizē pilsonisko pašsajūtu. Līdz ar šo devumu nāk sajūta, ka cilvēks kaut ko var ietekmēt. No Kristas krietnākiem palīgiem šīs sajūtas veidošanā nosaukšu komponistu Jēkabu Nīmani, jo faktiski mums te darīšana ar dziesmuspēli, kas, smalki būvēta, liek vienkop vēstures faktus, ornitoloģisko izziņu, mītoloģisko fonu, kopdziesmas ar skatītājiem un putnu kāzu dejas. Runātā un dziedātā teksta vijums ir augstākā mērā meistarīgs, un te sajūtam Nīmaņa teātra nervu, kas šajā gadījumā nepieviļ nevienā epizodē.

Dzird runājam, ka pēc Rēzeknes izrādēm esot īsināts uzveduma izvērstais ievads jeb stipri garais stāsts par dziesmusvētku pirmsākumiem. Skaidrs, ka no dramaturģiskā viedokļa kaut kā bij jātiek līdz tam, ka skatītāji, sadalīti mazkoros, pamazām īsteno savu ceļu līdz izrādes fināla kopkorim.

Ja tā labi padomā, kāds sakars putnu bēdustāstiem ar dziesmusvētku tradīciju

Te arī varbūt viena no slidenākajām izrādes saitēm, jo, ja tā labi padomā, kāds sakars putnu bēdustāstiem ar dziesmusvētku tradīciju. Turklāt no izrādei izvēlētajiem pieciem putniem tikai divi – cīrulis un cielava – ir dziedātājputni. Un, kā labi zinām, dzenis vispār nespēj padziedāt, jo viņam prauli (skaidas) vēderā (galvā). Bet tam visam vairs pēkšņi nav nozīmes, tiklīdz tiekam pie katra putna konkrētā stāsta.