Tā pasaule radīta tika
Elmāra Seņkova triloģijas noslēgums Liepājas teātrī
Starp pagājušās sezonas gaidītākajām pirmizrādēm noteikti vienā no pirmajām vietām bija Elmāra Seņkova iestudētie Grieķi Liepājas teātri. Vispirms jau tādēļ, ka abi pirmie triloģijas iestudējumi – Šekspīrs un Grimmi – bija spoži. Nākamkārt, tādēļ, ka Seņkova izrādes ir neparedzamas – nekad nevar būt drošs, vai pat labi zināms sižets vedīs tieši to ceļu, ko reiz iecerējis autors. Vēl negaidītāks viss kļūst brīžos, kad izrādes autorība nodota visas radošās komandas rokās. Protams, arī tādēļ, ka vienmēr ir interesanti, kādu teātra valodu konkrētajam darbam režisors būs izvēlējies. Abos iepriekšējos iestudējumos Elmāram Seņkovam izdevās radīt fantasmagorisku, asprātīgu un reizē šausminošu pasauli. Grieķi vizuāli un stilistiski stipri atšķiras, lai arī intonatīvi risina to pašu tēmu loku. Izrāde ir mazāk huligāniska un vairāk meklējoša. Un līdzīgi kā abās iepriekšējās reizēs – par to ir interesanti domāt un teju neiespējami aprakstīt.
MĪTS
Izrādes Grieķi sižetiskais stāsts sākas brīdī, kad tam būtu jābeidzas. Ineses Kučinskas sirmsirmā vecene Gāja, šī stāsta vēstītāja un Zemes personifikācija, mums, mirstīgajiem, parādījusies vien tādēļ, ka Mūžīgā laika skaitītāja rādītāji strauji pietuvojušies pusnaktij. Šļūcošiem soļiem, taustīdamās caur aizkariem, skatuves proscēnijā uzvelkas pārlaicīga būtne, lai noskaidrotu, ar kādām tiesībām kāds ir paredzējis viņas (tas ir – pasaules) galu.
Ar šo vēstījumu visas triloģijas daļas negaidīti sasienas vienā veselumā. Šekspīriskā brutalitātes, nodevības un atriebības virpulī ierautie cilvēki, nenogurstoši cīnoties par varu, aiz sevis atstāja sakropļotas būtnes bez dzimuma, vecuma un valodas, kas izkūņojās no kapu kopiņām Grimmos. Viena ballīte nomainīja otru, un tagad mēs esam attapušies – soli no bezdibeņa.
Tieši šajā punktā tradicionāli visi lineārie un sižetiskie stāsti beidzas. Taču mīti – sākas. Mīta uzdevums ir sniegt atbildes uz visiem svarīgākajiem jautājumiem, vēstot un izskaidrojot pasaules kārtību, rodot pamatojumu liktenim, nejaušībām un pat ciešanām. Mīts visu vērš dzīvu, apveltītu ar dvēseli, tā ietvaros viss iespējams. Ne velti mitoloģijā rodams tautas gars un pasaules kārtība.