Lai teātris liek padomāt

Jānis. Pirms mēs sākam sarunu, vai jūs, lūdzu, varētu pāris vārdos iepazīstināt ar sevi?

Tīna. Es esmu no Lubānas, dzīvoju Lubānā. Man ir 15 gadi. Uzsākšu mācības Valmieras Viestura vidusskolā 10. klasē. Dejoju tautas dejas. Esmu pabeigusi mūzikas skolu.

Valdemārs. Esmu no Liedeskroga Indrānu pagastā, bet agrāk dzīvoju Tērvetē. Man ir 19 gadi. Plānoju pieteikties studijām Latvijas Universitātē un, iespējams, pirms studiju sākšanas dienēt valsts aizsardzības dienestā. Spēlēju ģitāru, bet neesmu pabeidzis mūzikas skolu.

Samanta. Šobrīd dzīvoju Indrānu pagastā. Mācos Lubānas vidusskolā, sākšu mācīties 11. klasē. Man ir 16 gadi, bet 28. augustā paliks 17. Es esmu beigusi Lubānas mākslas skolu. Es ļoti aizraujos ar gleznošanu un zīmēšanu.

Jānis. Kas ir teātra darbi, kurus jūs esat redzējuši un kuri jums ir palikuši atmiņā?

Valdemārs. Tas bija baigi sen atpakaļ, es neatceros, kurā klasē tieši, bet Sniegbaltītes skola.

Jānis. Kur tu viņu redzēji? Izrāde bija atvesta uz skolu?

Valdemārs. Nē, tas bija tā kā oficiālais teātris. Mēs braucām uz teātri skatīties, tikai es neatceros, uz kuru. Labi, vēl viena izrāde, ko es atceros, nosaukumu gan es neatceros, neatceros, uz kuru teātri. Tur bija kaut kāds puisis, kurš ceļoja laikā uz 80. gadiem, tas bija laikam saistīts ar to, ka Olgai Dreģei bija 80 gadu jubileja, jā, tad aktrise tēloja tajā lugā tā puiša vecmāmiņu. Tā bija tīri interesanta izrāde.

Tīna. Man prātā nāk Pūt, vējiņi!. Mēs ar mammu aizbraucām uz Rēzekni, uz Goru. Man bija kādi 8 gadi, es, manuprāt, tik ļoti to stāstu… es neatceros daudz ko, bet es atceros, ka man tas bija ļoti emocionāli… Man liekas, tas man radīja kaut kādas pārdomas tajā laikā.

Samanta. Es neatceros konkrētu nosaukumu vai kurā vietā es biju. Es zinu, ka skolas ekskursijās ir braukts ar klasi. Piemēram, ir bijis tā, ka man draugi vai radinieki par daudz biļetes sapirkuši, tad mani pasauc līdzi. Vēl mums bija jālasa Pazudušais dēls, un tad latviešu valodas un literatūras skolotāja gribēja parādīt to izrādi, un tad mēs vienkārši televizorā skatījāmies nofilmētu izrādi. Tas ir vienīgais nosaukums, ko es varu atcerēties.

Jānis. No tām izrādēm, kam tu neatceries nosaukumu, ir kaut kas tāds, kas ir emocionāli palicis atmiņā?

Samanta. Es neatceros. Es nezinu, varbūt vienkārši ir bijis tā, ka es aizeju, noskatos, parunāju kaut ko un tad īsti par to nedomāju. Nav neviena tā arī palikusi atmiņā, ka es pēc nedēļas vai mēneša vēl domātu vai runātu par to. Vienkārši – ā, ok, bija tīri forši, atā.

Tīna. No teātra festivāliem es atceros, ka Gulbenē mēs redzējām kaut kādu gruzīnu izrādi. Man bija laikam 9 gadi, man pusi izrādi vienkārši mamma turēja acis ciet, jo tur bija kaut kas šausmīgs, ka tur meitene bija slima vai kas, bet viņu turēja uz kaut kāda elektriskā krēsla, visu laiku spīdzināja, bija laikam viņas dzimšanas diena. Viņu tur nogalināja vai kaut kas… Tā izrāde bija drausmīga, viņa bija gruzīnu valodā. Es tā kā skatījos šitā (aizliek rokas sejai), bet es viņu visu noskatījos, es neatceros to īsto domu, kas tur bija. Mamma varētu vairāk pastāstīt, bet, jā, tā bija tāda, ko es joprojām atceros – to skatu arī. Piemēram, bija vēl vienā festivālā Ogres teātra izrāde. Tur bija tā, ka divas stundas… ne divas stundas, bet mēs diez gan ilgi gaidījām pie zāles durvīm pirms izrādes, jo viņa solījās būt baigi laba. Bet daudzi netika iekšā, jo tur varēja tikai kādi 40 cilvēki skatīties. Es tiku iekšā un vēl divi no mūsu teātra – viena sieviete un viens vīrietis. Es un tas vīrietis, mēs abi aizmigām tai izrādē. To es arī atceros.

Jānis. Kas jums ir teātris? Ja jūs mēģinātu definēt.

Samanta. Piedalīšanās izrādes Pieaugšana tapšanā ir pirmā nopietnā pieredze ar teātri. Viss pārējais ir bijis skolas līmenī. Tur iemācies no galvas, viens mēģinājums, un tad parādīsim vecākiem, un viss. Man šis ir tā kā… cita pasaule tam, kas notiek ikdienā. Es aizeju uz mēģinājumu, es aizeju uz izrādi, un viss, es esmu citā vietā, nekas, kas bija ārpusē, mani vairs neskar, viss ir savādāk, un viss ir labi, viss pilnīgi aizmirstas. Un es esmu tajā vietā, man tas ir jādara, tas vienkārši ir tik forši. Tas ir kaut kas. Man tiešām patīk tās lietas, kas mani atņem nost no tās ikdienas. Man nav daudz tādu lietu, bet ir lietas, ko es atrodu, kas mani tiešām pilnīgi no tās visas reālās pasaules aizņem prom, man tas ļoti patīk. Nevis tā, ka visu laiku, tad traks var palikt, bet pa brīžiem tiešām vajag nebūt tajā ikdienas ciklā visu laiku. Kaut gan var arī teikt, cik bieži bija mums mēģinājumi, ka tas jau kļuva par ikdienas ciklu, bet man īsti tā nebija, es gaidīju, kad tie mēģinājumi būs, tās izrādes un visu. Un tā kā šī ir tāda pirmā nopietnā pieredze, es pārāk daudz arī nevaru pateikt, jo tas joprojām tāds ļoti jauns, pirmā pieredze, bet tas atvēra durvis uz kaut ko, ko nebiju iedomājusies, ko es varētu darīt. Protams, esmu apsvērusi, bet tā kā… tiešām. Vot, teātris ir kaut kas, kas man izmainīja dzīvi tādā negaidītā veidā.

Tīna. Teātris saistās ar brīvību kaut kādā ziņā vai arī to, ka es varu nebūt es pati, bet varu paskatīties uz lietām caur kādu citu personāžu vai caur citu skatpunktu, kas paplašina manu redzes loku. Ka es varu pasauli redzēt kaut kā citādāk. Uz skatuves es varu darīt lietas, ko es kā Tīna nedarītu, bet kā kaut kas cits es varu, ko es parasti neatļautos vai ko man būtu bail darīt. Tas kaut kādā ziņā iedod adrenalīnu un brīvības sajūtu, ka tu vari darīt jebko.

Valdemārs. Es laikam pievienošos Samantas un Tīnas viedoklim.

Jānis. Kas ir labs teātris?

Valdemārs. Manuprāt, tāds, kur tu iejūties personāžu lomās, ko attēlo, un tu jūti visās emocijās. Vai arī izrādes, filmas vai grāmatas, kur beigās raudu par to, ka tas ir beidzies, ka nav vairs iespēju piedzīvot to vēlreiz. Jā, tas būtu labs teātris, kas aizrauj tik ļoti, ka negribi no tā šķirties.

Tīna. Es teiktu, ka labs teātris ir, kad tas emocionāli aizskar, ne aizskar, bet kaut kādas emocijas izraisa tevī pašā. Un kad liek arī padomāt. Konkrēti teātra izrāde ir laba, ja tev negribas paskatīties, cik pulkstenis. Ka tev pazūd laika izjūta, tikai skaties, kas tur notiek.

Samanta. Labs teātris ir tāds, kurā es piedalos. (Smejas.) Es vēl joprojām dažreiz brīnos par to sapni, kur tu (Jāni) uztaisīji jaunu izrādi, un visi bija, izņemot es.

Tīna. Tas būtu slikts teātris.

Samanta. Tas teātris man nepatiktu.

Jānis. Kas ir slikts teātris?

Samanta. Labs teātris ir tāds, kurš paliek… kurš liek padomāt. Mani draugi par šo izrādi, īpaši sākumā, kur arī es savā runā par skolu un nākotni runāju, manā draugu grupā, mums tagad ir problēma, ko darīt, vai mēs zinām, ko darīt. Un visi teica, ka tas ļoti aizķer. Tiešām visi teica, ka ir par ko padomāt. Galvenais, lai nav tiri piri, uzliek kaut ko, un kāda jēga bija no šitā. Lai ir kaut kāda sakarīga jēga no tā visa. Man nepatiktu, ka nav par ko parunāt, par ko aizdomāties. Katrs jau redz savādāk. Kas man liktos bezjēdzīgi un nenopietni, citam liktos otrādāk.

Jānis. Tāds, kas nav labs, tu definētu kā tādu, kur nav ko padomāt?

Samanta. Jā.

Valdemārs. Kad redzēšu, pateikšu.

Jānis. Līdz šim nav bijis, ka tu sēdi un domā, ai, šitais nav labi?

Valdemārs. Atkarīgs no tā…

Tīna. Es esmu redzējusi arī skečus, ir amatierteātru skeči, ka ir tie seksuālie joki, kas man nešķiet, nu, tur nav tās jēgas, manuprāt. Nezinu, tas ir kaut kas, kas liekas smieklīgi, manuprāt, konkrētai cilvēku grupai, vai kas tiek parādīts ļoti tā…

Samanta. Man ļoti patīk skatīties filmas, grāmatas un tā tālāk, ka ir nopietni, bet ir mazliet iemests tas humors. Man tieši šajā izrādē patīk, ka ir tas, ka ir daži smieklīgie momenti, man tas šausmīgi patīk. Es nevarētu skatīties darbu, kur viss ir nopietni. Es pati neesmu tāds nopietns cilvēks. Bet arī, kā Tīna teica, tās jēlības arī nav forši. Man patīk tā kombinācija līdzsvaroti.

Tīna. Vēl slikts ir tāds, kas ir garlaicīgs, jo, manuprāt, es esmu redzējusi daudzas izrādes, kas man ir bijušas garlaicīgas, bet varbūt tas ir bijis tādēļ, ka mans vecums nav bijis atbilstošs, lai es saprastu, vai vienkārši tā izrāde ir bijusi pārāk gara, vai pārāk vēlu vakarā.

Samanta. Man arī tā, ka slikts stāsts ir tāds, kas ir pārāk garš. Man draugi visu laiku prasīja – cik ilgi būs, cik ilgi notiks. Nu, pusotru stundu. Un tad viņi neko nekomentē, aizdomājas, un tad viņi aiziet uz turieni, izrāde beidzas. Tā pusotra stunda nav pārāk īss, nav pārāk garš. Ļoti forši.

Valdemārs. Atcerējos par to izrādi, kur mēs bijām Stāmerienā, teātra konkursā vai kas tas skaitījās, tur bija izrāde divos cēlienos. Es kaut kā izturēju līdz beigām, bet bija par ilgu un garlaicīgu. Un tur bija aina, ka mēs ejam ārā, un viens vīrietis bija nolicis krēslu ejas galā un bija aizmidzis.

Jānis. Vai ir kaut kas, ko teātrim vajadzētu darīt un veicināt?

Samanta. Man liekas, ka ir ļoti grūti tā vispārīgi atbildēt. Es varu parunāt par lietām, ko tas man ir veicinājis. Es atceros, ka pirms es piekritu, Ilze prasīja Dacei, vai esmu atbildīga. Dace teica, ka jā, esmu ļoti atbildīga. Es sevi neuzskatu par šausmīgi atbildīgu cilvēku, bet, kad es sāku piedalīties šajā darbā, tas ļoti mainījās. Mēs ar Ilzi par to runājām. Es tiešām jutu, ka esmu kļuvusi atbildīgāka, jo es zinu, ka man ir jāierodas. Es zinu, ka man ir jābūt, man tas jādara, es nevaru vienkārši neierasties. Tas arī nav tikai manis dēļ, tas ir par visiem, kā kolektīvs. Kas tagad būs, ja neieradīšos? Tas man ļoti palīdzējis ar to atbildību, ka es saprotu, ka ir lietas, kas man jāizdara. Ir lietas, kas man jādara, kas man nepatīk, un šī ir viena no tām lietām, kas man jāizdara, un man patīk to darīt. Ir bijušas dienas, kad es pieceļos un – bļāviens – man jāiet uz mēģinājumu. Bet es vienmēr esmu piecēlusies un atnākusi. Vēl viena lieta, ko teātrim vajadzētu veicināt, ko man veicinājis, ir pašpārliecinātība. Es neteiktu, ka man jebkad ir bijis bail no skatuves un uzstāties, bet dažreiz ir tie momenti, ka man, ja ir uztraukums, balss šausmīgi raustās, es trīcu. Tas ir tiešām ļoti palīdzējis, es jūtu arī savā ikdienā, ka es savādāk uzvedos. Ar pleciem atpakaļ, galvu uz augšu, tiešām pašpārliecinātāk par visu. Nav vairs bailes, es esmu grupā ar cilvēkiem, ja man vajag kaut ko pateikt, es to pateikšu, jo skatuves priekšā sēdēs tie cilvēki un tev ir jāpasaka tas, kas tev jāpasaka. Tā man ir personīga lieta – man vienmēr bijusi tāda problēma, ka es ļoti klusi runāju, man visi teikuši, ko tu murmini zem deguna. Un tad man piecas reizes jāatkārto. Man tie individuālie mēģinājumi ar Paulu, viņa man iestāstīja, ka man vienkārši vajag atvērt muti, tas neizskatās nemaz tik debili, kā sākumā liekas, ka tu atvērsi to muti vaļā. Labi, ja tu riktīgi sāksi, tad jau būs stulbi. Un tā pašpārliecinātība arī tādā veidā, ka visu laiku uztraucies, kā es izskatos, kā tas būs, ja es tā darīšu. Tas, kā es parādu sevi, visu, visu, tas ir mainījies, kopš es sāku šo.

Tīna. Manuprāt, teātrim darbos būtu jāiekļauj sabiedrībai aktuālas tēmas, par ko visi cepas, strīdas, viss kaut kas tāds. Parādīt to, jo uz skatuves… tie skatītāji atnāks, viņi neko nevar izdarīt, viņi sēdēs un klausīsies. Skatuve ir tā vieta, kur var runāt par problēmām vai nevienlīdzību. Jā, par kaut kādām sabiedrības problēmām. Tad skatītāji neapzināti var to visu noklausīties, varbūt tas mainītu viņu attieksmi. Vispār sabiedrību padarītu labāku, saprotamāku, atvērtāku. Manuprāt, būtu jēdzīgi izmantot skatuvi kā vietu, kur kaut ko pasniegt citādāk.

Valdemārs. Man uzreiz nāk prātā viens piemērs, ko es nesen redzēju, tā bija arī diezgan laba izrāde. Tur bija viens puisis, kurš laikam… labi, es neatceros, kādā skolā viņš mācījās, Latvijas Universitātē vai kur, bet viņam bija problēmas ar narkotiku tirdzniecību. Viņam bija jāpalīdz policijai, lai samazinātu sodu, bija jāievilina cits narkotiku tirgotājs lamatās vai kas tamlīdzīgs.

Samanta. Tu biji dzīvē, vai televīzijā rādīja?

Jānis. Konklāvs.

Valdemārs. Mājās, televizorā, jā, Konklāvs.

Samanta. Man liekas, ka mums arī šito pašu skolotāja Barane rādīja. Bija riktīgi interesanti, patika.

Valdemārs. Forši, tā bija laba. Iekļāva to ideju, ka nevajag lietot narkotikas.

Samanta. Skolotāja Barane baigi daudz izrādes rādīja stundās, ierakstus.

Valdemārs. Varbūt var veidot vairāk līdzīgu izrāžu Konklāvam, varbūt ir vēl kādi līdzīgi stāsti. Cik es sapratu, viņš stāstīja no savas pieredzes, vismaz ir kaut kāds pieredzes stāsts izmantots. Varbūt ir kaut kādi pieredzes stāsti saistībā ar smēķēšanu, dzeršanu, kas liktu pārdomāt rīcību. Es nezinu, varbūt tagad cilvēkiem ir tik vienalga, ka viņi vienalga to darīs, vienalga, vai stāsta, vai nē. Varbūt tā vienkārši ir jau sabiedrības neatņemama sastāvdaļa.

Samanta. Bet, ja es aizietu uz teātri… Nu, kas ir aktuāla problēma šobrīd sabiedrībā? Tās pašas klimata pārmaiņas, es negribētu baigi skatīties, ja godīgi. Es gribu aiziet un nebūt ar visu, kas notiek apkārt, es gribu kaut ko citu. Es domāju, es personīgi pietiekoši daudz dzirdu par tām problēmām, tad es gribu tādu brīdi, kad es varu nedomāt par to.

Jānis. Kādēļ jūs piekritāt piedalīties izrādes Pieaugšana tapšanā?

Samanta. Man ir savs stāsts, nu, es nepiekritu. Man piezvanīja Ilze Kraukle vienā vakarā un teica, vai es negribētu piedalīties teātrī. Viņa teica – es tev atbraukšu pakaļ, un tad mēs parunāsim. Nē, es šovakar nevaru. Tiksimies rītdien vai kādā citā dienā. Viņa – labi. Paiet dažas stundas, man zvana Dace. Viņa saka – es tā priecājos, ka tu piekriti! Es viņai negribēju tā atcirst un pateikt, ka es nepiekritu. Es teicu – jā. Vēlāk satikos ar Ilzi, aizeju, viņa arī – priecājas, ka piekritu piedalīties. Es nebiju ne piekritusi, ne atteikusi, bet nu nekas… es nenožēloju, protams. Bet es tā arī nekad nesniedzu savu atbildi.

Valdemārs. Ir teiciens: klusēšana – piekrišana. Bija tas raidījums Zaļgalvis, kur tu piedalījies. Un tad uzreiz bija tā stāstu atlase un viss pārējais, tad laikam tevi aizrāva tas, kā es stāstīju vai vismaz biju viens no tiem, kurš tevi ieinteresēja, un tu pajautāji. Es kaut kā piekritu. Parasti tik labi negadās, ka vienkārši paskaties un tur jau iespēja satikties ar slavenību vai vispār sadarboties, vispār iesaistīties sabiedrības dzīvē. Priecājos, ka uzaicināji, paldies.

Tīna. Es nezinu, kurā brīdī mani kāds aicināja vai kā tas tieši bija, bet man patika piedalīties No Ceikstes līdz Aiviekstei tapšanā, es tur visu ko ieguvu, ar tevi strādājot. Tas man ļoti patika. Un tad likās – kāpēc gan ne. Atkal kaut kas jauns, domājot par nākotni, likās noderīgi.

Samanta. Tā nopietnāk runājot, it kā jau plāns bija pateikt «jā», jo, nu, es arī tā aizdomājos, tai vakarā bija kaut kas jādara, tāpēc Ilzei pateicu, ka parunāsim kādā citā dienā, bet es sapratu, ka man ir bail no ļoti daudz kā, es ļoti baidos. Un tad es sapratu, ka man ir jāsāk ņemt iespējas, kur es varu piedzīvot kaut ko jaunu, kaut ko, ko es neesmu nekad tā īsti darījusi. Tas ir, kāpēc es piekritu, tā ir forša iespēja, ko es varu pēc vairākiem gadiem saviem bērniem, mazbērniem izstāstīt, ka šitā bija.

Jānis. Ko jūs guvāt piedaloties?

Valdemārs. Uzzināt, kā vispār notiek teātra veidošana, iepazīties ar cilvēkiem Lubānā. Iesaistīties, tas bija pozitīvi, jā. Vismaz lietderīgāk izmantoju laiku. Būs arī ko atcerēties.

Tīna. Apziņa, ka izveidot darbu nemaz nav tik viegli. Iespēja pašiem klausīties tos stāstus, analizēt, veidot pašiem savu kompozīcijas variantu. Tas deva citu skatu, kā paskatīties uz izrādes tapšanu. Vēl arī tas, ka deva drosmi runāt par kaut kādām lietām. Pirmajās izrādēs bija grūtāk, tagad jau vispār… tas iedod kaut kādu drosmi un pārliecinātību. Jūtos jau labāk.

Samanta. Nevaru piekrist par to izrādes tapšanu, jo es piebiedrojos tikai daudz vēlāk, man joprojām nav ne jausmas, kā tas bija. Viena lieta, kas man palīdzēja, man liekas, ka es esmu jaunietis, viss traki, vecvecāki uzskata, ka es trakas lietas daru, tad tas mazliet viņus nosēdināja, ka es arī ko nopietnu varu darīt, ka man ir intereses.

Jānis. Kas bija grūtības, ar kurām saskārāties piedaloties?

Tīna. Mēģinājumu garums. Kad mums bija trīs stundas, reizēm četras, fiziski diezgan grūti bija. Ne visos, bet kaut kā, kad tieši piektdienā vakarā atbraucu no Madonas un tad ir mēģinājums, tas visgrūtākais bija.

Samanta. Man grūtākais bija pats pirmais mēģinājums, visi jau ilgāk par mani bija iesaistīti un zināja apmēram visu. Es riktīgi nobijos, ko es te vispār daru. Arī tie mēģinājumi bija baigi gari, bieži vien pēc mēģinājumiem nācās atteikties no plāniem ar draugiem. Es arī nedzīvoju Lubānā, bet man vajadzēja vairāk būt šeit, nevaru iedomāties, kā tas vispār tev, Jāni, bija, jo, loģiski, es daudz, daudz, daudz tuvāk dzīvoju Lubānai. Bet es neuzskatītu, ka es to laiku… Jo tas laiks vienmēr bija lietderīgs, es neesmu apvainojusies, ka nebiju ar draugiem. Tas arī tieši to atbildību… No otras puses, tā atbildība, jo dzīvē tā būs, ka man būs tas jādara, un es nevarēšu to darīt. Lietas arī jāmāk vienkārši pieņemt, kā ir.

Valdemārs. Man laikam arī līdzīgi. Tas laikam bija tikai šogad jūnijā, jā. Mēs visu laiku baigi plānojām, gribēja atbraukt mans draugs, viņam visu laiku aizņemts, reti sanāk atbraukt, bet jā, tai jūnijā visu laiku bija mēģinājumi, pēc jūnija uzreiz vecāki brauca uz šejieni, tā ka nesanāk ieplānot neko. Neatbrauca, bet nekas, es domāju, ka labi, ka mēs ar viņu sazināmies, varu pie viņa uz Tērveti aizbraukt. Jā, patiesībā man arī pirmie mēģinājumi bija diezgan… Joprojām esmu tas, kas es esmu. Nu, teiksim tā, varbūt bailes nav, bet es pamanīju, ja nav bailes, tad nekā cita īpaši arī nav, tikai tukšums, tas izskatās tizli. Sākumā bija baigi dīvainais uztraukums, nevis dīvainais, bet tas, kas parasti ir… ā, pareizi, mēs sākām pirms gada (precizē sākuma laiku). Tas bija pēc Gudrs un vēl gudrāks*, tas bija pirmais lūzuma punkts, kurā es mainīju to domu gājienu, tāpēc es nolēmu piekrist piedalīties izrādes tapšanā, un tā bija pirmā reize, kad es izmēģināju ko interesantu.

Samanta. Es atceros, ka bija stāstu vākšana skolā, mums bija jāstāsta stāsti, mūsu klase tika sadalīta divās grupiņās, vieni pie tevis un otri pie Ilzes, un es tā priecājos, ka man gadījās Ilze, jo man šķita Ilze labāka, viņa mūs zina, es varēju drošāk izstāstīt viņai savu stāstu nekā tev. Un es pie sevis priecājos, ka man nebija pie tevis. (Smejas.)

Valdemārs. Jā, tajā stāstu stāstīšanā es nevarēju izdomāt, ko stāstīt, vienīgā spilgtā doma, ko stāstīt, par to, ka es biju iesprūdis mājās, un par to, ka man patika meitene. Pēc tam es pastāstīju otru stāstu, kas bija tik interesants un pozitīvs, ka viņu nevarēja nekur likt iekšā.

Samanta. Vispār tajā brīdī, kad tie stāsti bija jāstāsta, visa mana interesantā dzīve, manuprāt, izzuda, nebija ko stāstīt. Pilnīgi nezināju, ko teikt. Zinu, ka man ir stāsti, bet tajā brīdī es visu aizmirsu.

Valdemārs. Man šķiet, ka man joprojām ir tā pati problēma arī ārpus izrādes. Ka klausos kaut ko un, jā, dažreiz varbūt pievienojos, bet biežāk ir tā, ka klausos un domāju, kā visiem var būt tik forša dzīve, es vienīgais mājās te kaut ko.

Jānis. Bet tu noklausījies visu to ieraksta materiālu, 330 stāstus, kad tu klausījies, tev šķita, cik fantastiskas lietas ir cilvēkiem?

Valdemārs. Jā.

Jānis. Ja tev būtu iespēja, tu būtu salicis izrādē visus stāstus, 12 stundas mēs skatītos?

Valdemārs. Hm… Ja būtu vairākās daļās… (Smejas.)

Tīna. Man atkal liekas, ja tagad būtu jāstāsta tie stāsti, būtu daudz vairāk ko stāstīt, nekā tad, pirms gada.

Samanta. Tagad, kopš šis sācies, es klausos, kad cilvēki stāsta stāstu, es domāju, ka šis varētu būt izrādē. Vajadzētu izmantot.

Jānis. Ko, jūsuprāt, izrāde Pieaugšana dod cilvēkiem, kas to noskatās?

Samanta. Visas emocijas pēc kārtas. Man patīk, ka tur… pat ja man pirmajā mēģinājumā bija kā bija, man patīk tas, ka man bija iespēja apsēsties malā un noskatīties bez manām daļām gandrīz visu. Man tas ļoti patika, man patīk, ka tur ir katra emocija ienesta iekšā, man ļoti tas patīk. Protams, loģiski, ir par ko padomāt.

Valdemārs. Pievienošos Samantas viedoklim, jā.

Jānis. Tev vakardien bija vectēvs un mamma. Viņi arī teica no savas puses, ko viņi paņēma?

Valdemārs. Viņiem likās interesanti. Vienīgi vectētiņš, viņam laikam palika auksti vai kas, nevarēja padomāt normāli beigās. Daļu izlaida laikam. Bet mēs pārrunājām. Mamma aizdomājās, bija diez gan sašutusi, ka es viņai nepastāstīju par to sajūtu, ka biju iesprūdis mājās. Tad vēl bija tas Tīnas stāsts par grūtībām skolā mācīties klasesbiedru dēļ. Man nebija tik slikti, lai es gribētu braukt kaut kur projām, plus man laikam nebūtu nekādas iespējas, jo es… (Prasa Tīnai) Tev ir kaut kāda brīvbiļete braukt uz Madonu, vai tevi aizved mamma? Kā tu tiec uz Madonu? Kad tu aizbrauci uz Madonu mācīties, kā tu izplānoji visu palikšanu uz vietas?

Tīna. Tur vienkārši kojas sarunā. Nekas nav dzīvē tik sarežģīti.

Valdemārs. Vienkārši, kad tas paiet, vairs nevar pamēģināt. Vispār var, bet dīvaini.

Jānis. Ko dod izrāde?

Tīna. Izrāde skatītājiem dod tādu siltumu. No daudziem dzirdu, ka viņiem sanāk savas atmiņas atcerēties vai sasaistīt. Arī, ka beigas ir uz priecīgas nots. Arī tie stāsti… Stāstus klausoties, tie iedod piepildījumu, ka mēs dodam savu enerģiju viņiem. Tas ļauj padomāt, bet arī labu sajūtu.

Jānis. Kā jūs redzat kombināciju – es, teātris un nākotne?

Valdemārs. No dažiem skolotājiem es dzirdēju interesantu ieteikumu mēģināt stāties aktieros, varbūt, bet no otras puses… Varbūt viņas tikai tā pozitīvi atbildēja. Varētu pamēģināt.

Tīna. Es gribētu savu nākotni saistīt ar teātri. Šobrīd es gribētu… Nu, es gribētu būt aktrise, nezinu, piedalīties kādos projektos, bet arvien vairāk es arī sāku domāt, nezinu, piemēram, ir kāda dzīves situācija, un tad man šķiet – par to varētu uztaisīt izrādi vai par to varētu uztaisīt filmu. Es gribētu… man vajadzētu izdomāt savu mērķi, ko es tieši caur teātri gribētu vispār no sevis dot, bet tā, jā, es gribētu kaut ko iekšā teātrī, ap teātri kaut ko. Kaut kādu devumu no sevis dot sabiedrībai.

Samanta. Man ļoti patīk, viss baigi feini, bet tas nav īsti mans tāds kultūras, mākslas novirziens. Man ir cits. Bet tā vispārīgi man ļoti patīk kultūra, māksla. Es neredzu baigi savā dzīvē nākotnē, ka tā būs mana nākotne. Man jau ir citi plāni. Bet es domāju, ka, ja šī man ir pirmā un pēdējā tāda pieredze, tad es to nekad neaizmirsīšu.

Jānis. Paldies par jūsu laiku, atdevi un dalīšanos.