«UN ko Tu TAGAD iestudē?»

Reiz kursa vadītājs, režisors un meistars Mihails Gruzdovs uzdeva jautājumu: «Kā ārstē iesnas?» Būdams cītīgs students, kas grib palīdzēt pasniedzējam, atbildēju: «Jālieto degunā pūšamais, jāēd ķiploki…», uz ko Gruzdovs reaģēja: «Nepareizi, tā mākslinieks neatbild!», jo mākslinieks domā citādi, nevis pareizi. Kas ir mākslinieks šobrīd – kara, sirdsapziņas, identitātes un drosmes kontekstā? Un vai es esmu mākslinieks?

Bieži satiekot «teātra» biedrus, kolēģus, draugus, pirmais jautājums, ko saņemu, ir: «Un ko tu tagad iestudē?» Nav svarīgi, «ko jūti», «ko domā», «ar ko cīnies», «kādi jautājumi tev aktuāli» – nav svarīga dzīve, kas ir avots mākslai, bet tieši iestudējums kā apliecinājums tam, kā tev iet. Garantijas talons, ka esi labs mākslinieks. Agrāk šis jautājums radīja stresu – «neiestudēšanas posmos» centos izvairīties no saviesīgiem teatrāļu pasākumiem, taču šobrīd domāju, ka mākslinieks sabiedrībā ir kaut kas vairāk nekā regulārs kvantitatīvs iestudētājs. Vai vulkāns pārstāj būt vulkāns, kamēr tas guļ vai briest savam nākamajam izvirdumam? Kā teiktu «performanču vecmāmiņa» Marina Abramoviča – «mākslinieks ir klātesošs» (the Artist is Present). 

Profesionālajā jomā šobrīd sēžu uz diviem beņķiem – režisora un drāmas terapeita. Kopš pandēmijas pavērtajām plašajām iespējām psihiskās veselības jomā mans profesionālais ceļš ikdienā vairāk ir nostiprinājies tieši drāmas terapijā, ko arī saucu par pamatdarbu – strādāju gan klīniskajā vidē, gan privātpraksē, kurā «teātris» ienāk caur ļoti personisku un emocionālu dialogu ar bailēm, nāvi, iekšējo bērnu, sapņiem. Klienta mērķis ir uzlabot pašsajūtu, kas dažkārt ir tik kritiska, ka nekas šajā dzīvē vairs neinteresē, tāpēc jūtu lielu atbildību, jo šis «mazais teātris» var kļūt par nozīmīgu impulsu dzīves iepazīšanai no jauna. Teātris drāmas terapijas kabinetā kļūst par tiltu uz iekšējo procesu, un te nav svarīgi, kādu rezonansi sabiedrībā vai teātra kritikā tas izraisa. Tā ir iespēja ikdienā pieredzēt daudz īstu, patiesu stāstu un piedzīvot teātri kā akūtu nepieciešamību cilvēka dzīvē. Viena cilvēka auditorijas apziņā radīt saviļņojumu, līdzpārdzīvojumu, katarsi – vai kā nu mēs to teātrī dēvējam. Satiktie cilvēki ietekmē mani kā mākslinieku, savukārt es ar savu pieredzi un skatījumu uz lietām dodu impulsu viņu dzīves līkločos ieraudzīt kādu gaismas staru. Tā ir savstarpēja apmaiņa.

Klientiem bieži atkārtoju, ka katrā no mums ir mākslinieks – radošais gars, kas palīdz ikdienišķu situāciju risināt brīvdomīgi, spontāni. Atceraties to brīdi bērnībā, kad viss bija iespējams? Pavisam noteikti katram tāds ir bijis – būvējot pilis no pagalma gružiem, iekārtojot «veikala» plauktus vai «slimnīcu» no koka lapām un čiekuriem, skrienot no kalna vai lidojot ar papardes lapu palīdzību. Terapeitiskā pieejā mākslinieku definē ikdienas radošums. Protams, kā profesionāls režisors saprotu, ka mākslinieks sevī ietver arī zināšanas un prasmes attiecīgā mākslas jomā. Un mums, kas gājuši garu ceļu līdz režisora vai aktiera profesijām, dažkārt uzsit asinis, kad kāds sev piedēvē šīs lomas arī bez profesionālas apmācības. Skaidrojošā vārdnīcā uzeju arī šādu skatupunktu «mākslinieks ir cilvēks, kuram kaut kas ļoti labi padodas»[1].

Pie pusdienu galda sarunājos ar kolēģi – kapelānu, un kā jau tas bieži notiek – saruna nonāk līdz kara tēmai. Ieminos, ka psihoterapeiti no krievijas joprojām organizē dažādas konferences tiešsaistē, taču, apskatot pasākuma programmas un referātu tēmas, tās ignorē jautājumus par kara ietekmi uz psihi, kara radīto psiholoģisko krīzi u. tml. Kolēģis saka, ka to var saprast, jo pieminēt karu krievijā ne tikai konferencēs un semināros, bet arī uz ielas vai kafejnīcā ir aizliegts, par to var saņemt bargu cietumsodu. Līdz ar to – arī kolēģi, kas neatbalsta krievijas agresiju Ukrainā – izvēlas izvairīties no šī temata publiskas atspoguļošanas. Tomēr viņam ir gadījies pieredzēt, ka krievijas kolēģi par šo tēmu runā aizsegā, slēpjoties aiz citām tēmām.

Līdzīgi kā psihoterapeitiem, arī skolotājiem, žurnālistiem, garīdzniekiem un māksliniekiem (kas daudzi šobrīd ir kļuvuši par putina režīma un propagandas upuriem) domas brīvība ir daļa no viņu amata, un es mēģinu saprast, kā sirdsapziņa ļauj šādos apstākļos turpināt veikt amatu, kas totalitārā režīma apstākļos kļuvis par «profesijas izstrādājumu» vai tikai profesijas nosaukumu. Pēdējā laikā daudz domāju par aktieriem un režisoriem krievijā. Vārdos nesaucot, pat mums zināmi ievērojami mākslinieki, kas pirms kara radīja spožus darbus Latvijā, šobrīd izvēlējušies būt mākslas sistēmā, kur runāt par aktuālo nav iespējams. Un kaut kā tieši šeit nāk prātā krievu aktiermeistarības klasiķa Konstantīna Staņislavska citāts: «Mīli mākslu sevī, nevis sevi mākslā.» Vai ir iespējams mīlēt mākslu sevī, bet vienlaikus būt profesijā un runāt tikai par varai pieņemamām tēmām? Mēģinot personificēties «es dotajos apstākļos» krievijā, šķiet, ka, ja nu es nobītos iziet ielās vai uz teātra skatuves, tad labāk izvēlētos strādāt betona fabrikā, kur caur smagu darbu varētu vismaz galvā izlādēt dusmas, bet nenest šos melus tālāk sabiedrībā un būt patiess pret sevi. Rainis saka, ka «mīla stiprāka par nāvi». Gribētu pārfrazēt un teikt, ka «māksla ir stiprāka par nāvi, ciešanām, teroru…». «Māksla sevī» ir substance, kura nepielāgojas. Katram, kas izvēlas kļūt par mākslinieku noteikti ir kāda misija, kādēļ viņš to dara, – gribas ticēt, ka nauda un sociālās garantijas nav pirmais arguments, lai izvēlētos mākslinieka ceļu. Mākslinieks pēc dabas pretojas – garlaicībai, idejām, normām, stereotipiem, karam…

2020. gada masu protestos pēc viltotām prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā izgāja arī baltkrievu grupa Irdorath, kas ar dūdu un bungu skaņām deva ticību un drosmi baltkrievu tautai nebaidīties – tas nebija viņu koncerts, un viņi visdrīzāk bērnības sapņos nesapņoja par muzicēšanu pret diktatoru Lukašenko, vēl jo vairāk viņu plānos nebija tādēļ nonākt vairāku gadu apcietinājumā. Tāpat Baltkrievijas Brīvais teātris – vienīgais teātris Eiropā, ko kāda valsts ir aizliegusi, – šobrīd spiests darboties trimdā, taču ilgus gadus teātris notika slepenībā Baltkrievijas daudzdzīvokļu namos ar mērķi stāstīt cilvēkiem patiesību, slepeni izziņojot izrādes un riskējot ar bargiem sodiem. 2020. gada vasaras protestu laikā teātris pildīja medija funkciju – viņi ar plostiem pa upēm apbraukāja Baltkrievijas tālākos ciematus, lai stāstītu par to, kas notiek galvaspilsētā un ko propagandas televīzija noklusē. 

Šī gada Punctum festivāla organizētajos prozas lasījumos iznāca satikt un parunāt ar baltkrievu rakstnieku Viktaru Marcinoviču, kura grāmatas Baltkrievijā ir pilnībā aizliegtas – kas neizslēdz arī potenciālu apcietinājumu viņam pašam. Sajutu aukstus sviedrus, kad rakstnieks teica, ka atbraucis no Baltkrievijas nolasīt fragmentu no romāna Mova (kas ir antiutopija par aizliegtu valodu diktatūras režīmā) un dosies atpakaļ. Rakstnieka acīs atspoguļojās vienlaikus bailes un mākslinieka misijas apziņa – ka viņš cauri visam ir piederīgs tur.

Esmu pateicīgs, ka man šobrīd ir iespēja runāt skaļi un par to netikt sodītam, ka varu būt mākslinieks salīdzinoši drošā valstī un ar savu mākslu man nav jāriskē ar dzīvību. Tomēr gribētos ticēt, ka, ja pār mūsu zemi nāktu tādi apstākļi kā kaimiņvalstīs, mans mākslinieka gars neklusētu un atrastu to formu, kurā patiešām realizēt «māksliniecisku pretošanos». 

Arī šodien šeit un tagad gribētos dzīvot kā māksliniekam, drosmīgi un klātesoši it visā – ne tikai iestudējumos un atzinībās, bet arī ikdienā, domāšanā un dzīves pieredzēšanā, kā arī būt gatavam izaicinājumiem, ar tiem veidojot attiecības caur mākslas vērtībām. Kā ārstē iesnas? Ar mākslu. 

[1] Termina «Mākslinieks» skaidrojums: https://www.merriam-webster.com/dictionary/artist