Perspektīvu, lūdzu!

Bijām uz nedēļu izbraukuši no valsts, kad pacēlāmies lidojumam mājup, bez rezultāta bija noslēgusies prezidenta vēlēšanu pirmā kārta, bet nolaidāmies, cerams, visticamāk, labākā Latvijā. Vislielākās cerības nenoliedzami liekamas uz jaunā prezidenta vēlmi un spēju izdarīt spiedienu uz Saeimu, lai beidzot ratificētu Stambulas konvenciju. Jo es nezinu, cik cilvēkiem vēl ir jāmirst, lai mūsu sabiedrība saprastu, ka dzīvība ir vērtīgāka nekā kāda aizskartais gods (vai, kā populāri to aizplīvurot — tradicionālās ģimenes vērtības), piemēram, ieraugot brunčos cilvēku, kas dzimis vīrieša dzimumā. Turklāt iesaku iepazīties ar centra MARTA sagatavoto informatīvo materiālu Mīti un fakti par Stambulas konvenciju*, kurā skaidri parādās tas, ko atsevišķi politiķi izmanto saviem populistiskajiem gājieniem, lai maldinātu sabiedrību par patieso konvencijas saturu. Un — cik vārgas tad ir tās vērtības, ja tās ir tik viegli ievainojamas?

Tas ir apbrīnojami, cik spilgti posmā kopš iepriekšējā numura iznākšanas līdz šim (2023. gada jūnija sākumam) gan politiski, gan teātrī iezīmējas vardarbības tēma. Bieži tā pat ir tīra apstākļu sakritība, jo, piemēram, Anna Belkovska un pārējie Mantojuma veidotāji pie izrādes sāka strādāt jau pirms diviem gadiem. Bet pirmizrādi tā piedzīvo tieši šī gada pirmajā pusē. Izskaitiet, cik rakstos šajā numurā parādās vardarbība ģimenē! Līdzīgi kā pandēmijas periodā populārākie vārdi Teātra Vēstneša tekstos bija dažādas kovida/covid pieraksta variācijas vai mājsēde, tiešsaiste u. tml., kā 2022. gada pirmajā numurā visvairāk pieminēts karš un Ukraina, tā šajā numurā mēs esam nonākuši pie vardarbības ģimenē. Tak jau laikam teātris reaģē salīdzinoši ātri uz procesiem un norisēm sabiedrībā! Un varbūt šie procesi pat ir likumsakarīgi — mēs piespiedu kārtā tikām izraidīti no sabiedrības kopības, lai pasēdētu katrs savās četrās sienās, dažiem izauga pārāk liela pārliecība par savu varu, un tāpēc tagad ciešam no dažāda mēroga vardarbības uzplūdiem. Spekulācija, protams.

Bet no otras puses, es neatceros tādu posmu, kurā notiktu tik daudz priecīgu notikumu cits pēc cita — bronza Pasaules čempionātā hokejā; asprātīgs, profesionāls jaunais prezidents, kurš bez minstināšanās pārvalda angļu valodu; pīlīšu policijas eskorts no Sporta pils dārziem līdz Bastejkalna kanālam; labas atsauksmes par Latvijas paviljonu Venēcijas biennālē (Mārtiņš Eņģelis savā Facebook ierakstā uzskaitījis pat 7 pozitīvu pārmaiņu un notikumu punktus, kuriem lielākoties piekrītu arī es). Man šķiet, ka uz viena no šiem labo notikumu turpmākajiem pakāpieniem ir arī Stambulas konvencijas ratifikācija. Lai mēs atbrīvotos no zemajiem sistēmas griestiem, kuros var izšķilties tie ļoti predeterminētie Liliomi. Kā senā, bet vēl šad tad redzamā latviešu teātra klasikā teica Kaspara Znotiņa varonis: «Perspektīva ir!»

* https://marta.lv/lv/marta-runa/miti-un-fakti-par-stambulas-konvenciju/