Kopīgi atrast jaunas tēmas

Esmu ļoti pateicīga, ka tiku izvēlēta dalībai Baltic Current domnīcā un varēju palīdzēt radīt un attīstīt Baltijas skatuves mākslas profesionāļiem domāto platformu. Pieteicos šim projektam, jo jau sākotnēji uzrunāja tā potenciāls un pieredzes gūšana sadarbībai ar citu Baltijas valstu māksliniekiem. Kaimiņvalstis Latvija un Lietuva šķiet tik tuvu, tomēr mākslinieciskās saiknes nav gana stipras. Otra motivācija bija mentoru programma, kas iedrošinātu personīgās radošās prakses attīstību un radītu jaunus izaicinājumus.

Ļoti skaidri atceros pirmo tikšanos ar izvēlētajiem Baltijas valstu skatuves māksliniekiem Rīgā, Ģertrūdes ielas teātrī. Visi kopā sēdējām pie liela, apaļa galda un uzdevām viens otram jautājumus, uzrakstot tos uz papīra lapiņām. Uzdevu jautājumu «Kas ir tava ideālā publika un kāpēc?», tomēr līdz atbildei mēs netikām, jo jau pēc pāris jautājumiem diskusija turpinājās pati un pirmā saikne mākslinieku starpā bija radīta. Sākumā biju ļoti ziņkārīga par visu, laika gaitā ar dažiem māksliniekiem radās ciešākas saites. Ja domāju par to, kas tieši veicināja kontaktus, tad nonāku pie trim aspektiem: vecums, gatavība riskēt un vēlme rast kompromisus un kopīgo. Sapratu, ka līdzīgi man domā tieši tie mākslinieki, kas ir vienā vecumā ar mani, bet nav būtiski, vai viņi ir aktieri, skatuves mākslinieki, dejotāji vai mūziķi. Vēl nozīme ir tam, ka, pat ja cita mākslinieka koncepciju nespēj līdz galam vizualizēt tieši tā, kā viņš to redz, otra puse ir gatava atrast kopīgo un eksperimentēt arī ārpus sava ampluā un estētikas robežām.

Mentores, pedagoģes, dramaturģes Evas Hartmanes darbnīcā nodarbojāmies ar dziļāku ieskatīšanos sevī. Ar vingrinājumiem un uzdevumiem meklējām kontaktu un līdzsvaru starp privāto es un mākslinieka es. Personiski šajās darbnīcās atklāju lielu vērtību, jo, no malas uzdodot šķietami vienkāršus jautājumus, ko vēlāk var arī patstāvīgi attīstīt, kļuva skaidrāks, kas es esmu kā māksliniece. Piemēram, viņa lūdza uzrakstīt, ko es gribu, ko vēlos un ko man vajag. Viņa radīja telpu, kurā varējām godīgi dalīties savās sajūtās un pozitīvi reflektēt par otra domām. Jutu, ka Evas mentorings stimulēja mani atjaunot iekšējo balsi un komunikāciju mazākās grupās arī ārpus darbnīcas laika. Evas darbnīcas iedarbojās arī kā terapijas sesijas māksliniekiem, kas pārsteidzošā kārtā ir tik nepieciešamas mums visiem. Viena no lielākajām vērtībām, ko varēju paņemt no Baltic Current, bija atziņa, ka neeksistē atsevišķi «es» – cilvēks un mākslinieks –, bet ir vienots «es», kas vienlaikus ir arī mākslinieks. Ikdiena mūs no dienas dienā iespiež dažādās lomās, un reizēm jūtu, ka aproku sevi kā mākslinieci zem kādas citas lomas. Pamanu tik daudz interesanta sev apkārt, bet neļauju sev pietiekami pētīt un sapņot, jo pasaku sev, ka nav īstais laiks. Turpmāk mēģināšu no tā atturēties.