Atskats uz dalību «Baltic Current» domnīcā
.
Dalībai Baltic Current domnīcā pieteicos 2022. gada aprīlī, atrodoties Ārhusā, Dānijā, kur tobrīd piedalījos starptautiskā mākslinieku rezidencē RAR (Rotating Arts Residency). Tā bija 10 dienu ilga rezidence dažādu disciplīnu māksliniekiem, kuras noslēgumā bija jārada kopīga izstāde. Šis laiks bija ļoti piesātināts un intensīvs, tik tikko knapi saņēmos iesniegt pieteikumu Baltic Current. Šodien atskatoties, esmu ļoti pateicīga sev, ka to izdarīju, jo Baltic Current izvērtās par neaizmirstamu un vērtīgu piedzīvojumu vairāku mēnešu garumā, kas lēnām un it kā nemanāmi ir atstājis dziļu un paliekošu nospiedumu manā mākslinieciskajā gultnē.
Domnīcai pieteicos tāpēc, ka vēlējos vairāk iepazīt citus māksliniekus no Baltijas valstīm un skatuves mākslu nozari reģionā kopumā. Godīgi varu atzīt, ka manas zināšanas par to, kas notiek tepat, kaimiņos, bija minimālas, un tas pašai likās absurdi. Biju apmeklējusi dažādas darbnīcas citur Eiropā, iepazīstot turienes māksliniekus, bet par to, kas notiek tepat blakus, nebija ne jausmas.
Pēc apstiprinoša e-pasta saņemšanas biju priecīga, tomēr līdz galam nesapratu, kas mani gaida. Un savā ziņā šī sajūta mani nepameta visa projekta garumā. Lai gan visas tikšanās reizes domnīcā bija organizatoru rūpīgi pārdomātas, tomēr katram plānam beigās vienmēr bija jautājuma zīme vai drīzāk daudzpunkte. Organizatori mūs ikreiz mudināja ļauties procesam, būt gataviem mainīt sākto kursu jebkurā mirklī, aicināja būt aktīviem projekta līdzautoriem, iesaistoties tā veidošanā ar savām idejām. Esmu pateicīga, ka mākslinieku programmas kuratori Linda Krūmiņa un Evarts Melnalksnis pie šīs nostājas stingri turējās arī brīžos, kad mēs, dalībnieki, lielākas skaidrības un drošības sajūtas vārdā izmisīgi saucām pēc kādas konkrētas norādes no augšas. Tas patiesi ļāva visam kopējam procesam plūst pa straumi, mācīja mums reaģēt uz situācijām, uzdrošināties būt šeit un tagad. Lai gan uzņemtais kurss bija elastīgs, Baltic Current ne brīdi nezaudēja savu virsuzdevumu.
Viens no svarīgākajiem ieguvumiem ir tas, ka šis projekts ļāva man patiesi apzināties sevi kā mākslinieci, formulēt savas intereses un izvērtēt to, kas man ir nepieciešams, lai radoši strādātu profesijā. Pirmais, ko mums lūdza darīt pirmajā tikšanās reizē augusta beigās Rīgā, bija iepazīstināt ar sevi un savu māksliniecisko praksi. Atceros, ka toreiz man bija ļoti grūti to izdarīt. Jau pašā sākumā šķita neiespējami atrast atbildi uz jautājumu: kas es esmu? Vai esmu horeogrāfe, kustību māksliniece, scenogrāfe, dejotāja? Apzīmējums «māksliniece» tobrīd šķita pārāk liels. Neskaidra bija arī robeža, kur beidzos es kā cilvēks un sākos es kā māksliniece. Vai šāda robeža vispār eksistē? Vai tā ir vajadzīga? Domnīcas piedāvātās radošās darbnīcas, sarunas ar organizatoriem, citiem dalībniekiem (gan māksliniekiem, gan producentiem), redzētās izrādes un piedzīvotās diskusijas, kā arī viss, kas ar mani notika tam pa vidu, ļāva atrast sevī pārliecību un no vārda «mākslinieks» vairs nebaidīties. Baltic Current laikā sapratu, ka esmu māksliniece arī ārpus darba, ka turpinu būt radošajā procesā ik mirkli, nevis tikai tad, kad strādāju pie kāda projekta. Katrs ikdienas notikums ir svarīgs gan manā mākslinieces attīstības procesā, gan katra mana nākotnes mākslas darba rezultātā. To es atskārtu tieši Baltic Current domnīcas struktūras iespaidā.
Tās bija vairākas tikšanās reizes dažādās reālās un virtuālās vietās vairāku mēnešu garumā. 2022. gada augustā domnīca iesākās Rīgā, tad septembrī devāmies uz Kauņu, novembrī – uz Tallinu un visu noslēdzām atkal Rīgā 2023. gada februārī. Oktobrī un janvārī tikāmies arī attālināti. Starp pāris dienu ilgajām aktīvā darba sesijām bija aptuveni mēnesi garas pauzes. Garo pārtraukumu dēļ dažbrīd šķita, ka nevaru līdz galam pieslēgties un izdarīt visu pēc labākās sirdsapziņas, jo citi darbi bija ņēmuši virsroku pār Baltic Current mājasdarbiem. Atkal tiekoties ar pārējiem dalībniekiem citā vietā un laikā, bija sajūta, ka viss jāsāk no gala, ka tagad ar grūtībām jāpeld pret straumi atpakaļ uz to vietu, kur palikām pirms mēneša. Viss, kas ar mani noticis pa vidu it kā nesaistīti ar domnīcu, šķita kā traucēklis, kas nevajadzīgi jaucas pa galvu.
Tikai vienā no pēdējām tikšanās reizēm sapratu, ka tā jūtos tāpēc, ka pati neļauju sev plūst pa Baltic Curret straumi. Atskārtu, ka ikdienas notikumi un citi radošie projekti, kas valdījuši pār manu laiku un domām starp domnīcas tikšanās reizēm, nav nekādi traucēkļi. Tie ir daļa no straumes, daļa no procesa, kas veidojis mani kā cilvēku un mākslinieci, kāda esmu tobrīd, – tas jāpieņem un jāliek lietā, īstenojot radošās idejas domnīcas ietvaros. Sapratu, ka esmu Baltic Current dalībniece arī domnīcas pasīvajās fāzēs un tieši tāpat esmu māksliniece arī ikdienā, brīžos starp dažādiem radošajiem projektiem, kad dodos pastaigā vai mazgāju traukus. Esmu māksliniece arī tad, kad esmu cilvēks, un otrādi.
Atskatoties secinu, ka Baltic Current gūtā pieredze man galvenokārt bija par sevis kā mākslinieces atrašanu un apzināšanos, atklājot to, kas man nepieciešams, lai strādātu profesijā, lai radītu un lai nepazaudētu tajā sevi. Ilgais laiks, ko pavadīju Baltic Current zīmē, deva iespēju salīdzināt un analizēt sevi, savas izvēles, darbības, prāta un dvēseles stāvokļus ilgā laika nogrieznī. Līdz ar to izdarītie secinājumi un gūtie ieguvumi bijuši daudz vērtīgāki nekā pēc citiem daudz īslaicīgākiem projektiem. Viens no galvenajiem domnīcas mērķiem bija domāt par ilgtspējību skatuves mākslu nozarē Baltijā. Noteikti varu teikt, ka man tas ir izdevies arī ļoti individuālā līmenī. Domnīcā iesākušies iekšējie un ārējie procesi turpinās arī šodien, un esmu pārliecināta, ka tiem būs ilgtspējīga ietekme arī uz manu turpmāko radošo darbību.