Biogrāfiski fragmenti spoguļlauskās

Pirmās latviešu teātra kritiķes un publicistes vārds pazīstams lielākoties tiem, kas saskārušies ar viņas rakstītajām izrāžu recenzijām 19. un 20. gadsimta mijā. Tomēr viņas devums formējis arī šodienas teātra mākslas izpratni, veidojis mūsu kultūrvidi. Luīze Skujeniece visnotaļ plaši aprakstījusi savas ģimenes vēsturi, galvenokārt izgaismojot brāļa Ādolfa Alunāna dzīves līkločus, taču viņas pašas personības iezīmes vairāk nojaušamas nekā izlasāmas. Arī teātra vēsturnieku pētījumos viņas personība pieminēta, uzsverot kritiķes profesionalitāti un uzdrīkstēšanos, bet neskarot inteliģentas sievietes lomu, vietu un iespējas 20. gadsimta sākuma patriarhālo tradīciju ieskautā sabiedrībā.

Interese par Luīzes Skujenieces personību man sākās Covid-19 pandēmijas laikā, kad pieejams kļuva Latvijas Nacionālās bibliotēkas portāls periodika.lv. Citos interneta resursos atradās informācija par Skujenieces – māsas, sievas, mātes – saistību ar sabiedriski pazīstamām personām: Ādolfu Alunānu (1848–1912), dzejnieku Edvartu Skujenieku jeb Vensku Edvartu (1855–1897), sabiedrisko darbinieku un Latvijas Ministru prezidentu 20. gadsimta 20. gados Marģeru Skujenieku (1886–1941) un aktrisi Birutu Skujenieci (1888–1931). Vēlāk pievienojās Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīvu materiāli, kuros atklājās viņas raksturs, vaibsti un noskaņas. Pamazām radās stāsts par sievietes spēku un talantu vienlaicīgi veikt intelektuālu darbu, būt par ģimenes apgādnieci, audzināt bērnus, kā arī samierināties ar sabiedrības priekšstatiem un atteikties no profesijas viņu labklājības vārdā.

IDILLE AR BĒDĪGU GALU

Luīze Skujeniece dzimusi jauktā ģimenē: tēvs Pēteris Alunāns (1823–1903), nācis no talantīgas, sabiedriski aktīvas latviešu ģimenes, apprecēja vācbaltieti no ietekmīgas ģimenes Jelgavā – Otīliju Luizi Felcki (1827–1890). Ģimenē bez Luīzes auga vēl pieci bērni, arī nākamais latviešu teātra tēvs Ādolfs un komponists Nikolajs Alunāns (1859–1919). Ģimenes sarunvaloda, iespējams, bijusi vācu, taču tēvs skubinājis bērnus lasīt latviski un pats bijis aktīvs latviešu sabiedriskais darbinieks. Bērnu un vecāku attiecībās Alunānu ģimenē valdījusi demokrātija un savstarpēja cieņa. Atmiņās par brāli Ādolfu Luīze Skujeniece rakstījusi: «Brīvāki kā mēs bērni gan nevienā ģimenē nav uzauguši. Mūsu vecākiem bija prātīgais paidagoģiskais princips: mums brīvi ļaut attīstīties, katram savas dabas virzienā. Cik iespējams maz mums noliedza. Aizliegts bija tikai tas, kas muļķīgs vai ļauns, bet muļķīgs vai ļauns bija tas, kas mums vai citiem varēja kaitēt. [..] Vai brīnums, ka tā izaudzināts bērns izaug par brīvu, neatkarīgu cilvēku ar nelokāmu mugurkaulu, paša domāšanu, paša gribu?»^[1]

Luīze Skujeniece saņēma savam laikam iespējami labāko izglītību, iegūstot vācu, franču un krievu valodas mājskolotājas diplomu Jelgavas Dorotejas meiteņu skolā. Tomēr šo izglītību nevar salīdzināt ar iespējām, ko dzīve piedāvāja Luīzes brālim Ādolfam: vectēvs Jūlijs Felcke pats personīgi vedis viņu uz izrādēm Jelgavas teātrī, un, kad jaunekļa gados Ādolfs nolēma pievērsties skatuvei, māte uzrunājusi Rīgas Vācu teātra direktoru Teodoru Lebrunu ieteikumam. Droši vien nevienam pat prātā neienāca, ka jaunās Luīzes prāti arī vēršas teātra virzienā...

Kādā no Jelgavas saviesīgajiem vakariem Luīze Alunāna satika jaunekli vārdā Edvarts Skujenieks jeb dzejnieku Vensku Edvartu. Tā esot bijusi mīlestība no pirmā acu uzmetiena, un pēc divām stundām pāris jau paziņojis par saderināšanos. Sākot no 1879. gada, Pēterburgas jurisprudences students brauca apciemot savu līgavu gan uz Veļikije Lukiem, gan arī uz Maskavu, kur Luīze strādāja par mājskolotāju krievu aristokrātu ģimenēs.^[2] Vēlāk aktrise Biruta Skujeniece savus vecākus raksturos: «Abiem vecākiem daudz līdzības: abi – nepraktiski, abi – literatūras pazinēji, abi – teātra cienītāji. Lielākā izšķirība starp abiem: tēvs mīlēja arvien ļaudīs būt, māte vēl tagad allaž mīl vientulību.»^[3] Krievijā Edvards un Luīze arī apprecējušies, un tikai 1884. gadā, kad ģimenē bija piedzimis dēliņš Marģers, Skujenieki atgriezās dzimtenē un apmetās uz dzīvi Rīgā. Ģimenē auga četri bērni, un rocība, jādomā, bija visnotaļ pieticīga. Galvenais ģimenes uzturētājs bija Vensku Edvarts, kurš strādāja vācu avīzē Heimat, žurnālā Rota, kā arī laikraksta Baltijas Vēstnesis redakcijā.

Šis tad arī ir bijis Luīzes Skujenieces teātra kritiķes gaitu sākums, jo «kad mans vīrs bija Baltijas Vēstneša redaktors, viņš deva man brīvkarti, bet ar tādu noteikumu, lai es uzrakstot, kā izrāde patīkot. Manas kritikas atrada ievērību. [..] Toreiz vispār bij pārdrošība, ka sieviete ko rakstīja vai vispār ieņēma vīriešu vietu».^[4] Kā noprotams, kritiku un apskatu rakstīšana nebija tikai izprieca vien – nevarēja laist garām iespēju papildināt ģimenes budžetu.