Drosme no diafragmas

Kad es domāju par Sandiju, man nāk prātā kaut kas stabils. Līdzsvars. Stingri pamati, kas ļauj kuplot, stiegrot, celties uz augšu un plesties plašumā. Līdz šim man Sandijas tēli šķiet nesatricināmi, nešaubīgi, pārliecināti. Un tie redzami kā valsts teātros, tā autonomajos, kā projektos, tā televīzijā un kino. Rīgā, Rēzeknē, Valmierā un citur.

Lai gan viņa pabeigusi pēdējo no Latvijas Kultūras akadēmijas speciāli Leļļu teātrim apmācītajiem kursiem, Sandiju ar lelli vai objektu rokās nav sanācis redzēt. Elmāra Seņkova Medības, viena no diplomdarba izrādēm, kas izpelnījās skaļu skatītāju atzinību, nebija vis leļļu izrāde, bet reālpsiholoģisks dramatiskais teātris. Vēlāk, pandēmijas apstākļos, sadarbojoties Elmāram Seņkovam, kino režisorei Lienei Lindei un operatoram Dāvidam Smiltiņam, Medības top par filmizrādi. Tā uz mūžiem atstājot kultūras mantojumā šo Aleksandra Vampilova lugas lasījumu un hibrīdžanru meklējumus kovida ērā un ļaujot arī man – kaut jau citā interpretācijā – piedzīvot šo izrādi. Tur Sandija redzama «jutekliski spilgta»^[1], pavedinoša un atriebes kāra, pierādīdama, ka leļļu teātrim trenētie jaunie aktieri jūtas ērti un pārliecināti ekstrēmos tuvplānos, kad par spēles partneri kalpo aukstā kameras lēca un pašiem brīžam jāiejūtas arī operatora lomā. Medības patiešām kļūst par leļļu kursa aktieru gulbja dziesmu, jo pēc absolvēšanas viņus sagaida publisks skandāls par vietām Latvijas Leļļu teātrī, tiek dibināta apvienība EsARTE, kuras sastāvu veido štatā netikušie aktieri, starp tiem arī Sandija. Šķiet, ka Medību triumfs teju visos bija iesējis pamatīgu cerību sēklu, ka EsARTE tikpat jaudīgi un profesionāli arī turpinās. Taču pēc apvienības pirmās izrādes Pēdējās stundas plānveidīgs turpinājums neseko. Tomēr tas nenozīmē, ka Leļļu teātrī nepieņemtie un apvienībā tā arī nenodarbinātie aktieri palikuši dīkstāvē – nebūt ne! Matīss Budovskis, Agris Krapivņickis, Una Eglīte un Sandija Dovgāne veiksmīgi un pārliecinoši iekļaujas dažādos Latvijas teātros. Bet mans uzdevums šoreiz ir runāt tieši par Sandiju.

Sandijas Dovgānes vārds bieži redzams tieši muzikālu izrāžu aktieru sarakstos. Balss ir viens no iemesliem, kāpēc Sandija saistās ar stabilitāti. Lai balsij ļautu izskanēt, stingrai un trenētai jābūt diafragmai un elpai, laikam tāpēc ir likumsakarīgi, ka cilvēki, kuru galvenais instruments ir balss, šķiet vairāk sazemējušies, vairāk savienoti ar savu centru un dziļajiem korsetes muskuļiem (angliski core, latviski varētu to dēvēt par serdi).

Starp lomām īpaši izceļas Liesma Andreja Jarovoja izrādē Ragana, Aspazijas nepabeigtās lugas Ragana galvenās varones mūsdienīga interpretācija, kurā Sandijas muzikalitātei ir liela nozīme. Daļa no Liesmas būtības ir tieši pārliecībā un drosmē, ko būtiski palīdz iznest Sandijas balss diapazons, ritma izjūta un savas muzikalitātes pārvaldīšana. Spēja nešaubīgi trāpīt tonī izvirza Liesmu par līderi ne tikai lugā, bet arī fiziski uz skatuves, Sandija šajā ziņā ir pārāka par savām kolēģēm, tomēr nekļūst augstprātīga. Patiesībā izrādē Sandijas balss kļūst par metaforu Liesmas vēstījumam, jo tā ir viņas iekšējais dzinējspēks, kura jaudu grūti valdīt. Un, ja nesavalda, tā var izdarīt postījumus, tāpat kā tas sanāk Liesmai. To precīzi savā recenzijā raksturo Lauma Mellēna-Bartkeviča: «Sandija Dovgāne, kura galvenokārt rūpējas par Liesmas tēla attīstību, paliek atmiņā kā bīstams spēks, kas pats par sevi nav ne labs, ne ļauns, bet, attiecīgi ievirzīts, var gan paveikt lielus darbus, gan nest postošu iznīcību.»^[2]

Citā Andreja Jarovoja izrādē Sandiju sagaida vēl nebijis formas pārbaudījums. Izrāde Vasarnieki sevī apvieno divus paralēlus medijus, aktieriem uz skatuves atvēlot ekrānā redzamo tēlu dublantu lomu. Sandija, Ieva Aniņa, Jurģis Spulenieks un Mārtiņš Gailis kļūst par tādiem kā tulkiem starp dzīvo skatītāju un ekrānā nofiksēto darbību, un reizē paši ir arī filmas skatītāji. Neapšaubu, ka uzdevums ir grūts. Šāda tulkošana, informācijas pārraidīšana, lielāko izrādes daļu pavadot ar muguru pret skatītājiem, visticamāk, aktierim ir nekomfortabla. Vēl jo vairāk – četri aktieri uz skatuves «apskaņo» 13 uz ekrāna redzamās lomas, variējot balss intonācijas, runas manieri, valodas tempu. Laiku pa laikam viņi mēģina atdarināt ekrānā redzamo aktieru dikciju, balsi un runas veidu. Kā norādījusi Līga Ulberte, šī izrāde tiešām varētu būt traktējama kā vingrinājums balsij.^[3] Pastarpinātajai informācijas nodošanai nenoliedzami ir daudz iespējamu traktējumu. Kā vienu no tiem redzu kritiku par sabiedrības aizraušanos ar citu cilvēku dzīves novērošanu un preparēšanu, jo plašs ir dzeltenās preses piedāvājums un patēriņš; un šī informācija daudzkārtīgi tiek pārvērsta – kā klusajos telefonos, kad rindas galā nonākusī ziņa bieži nav pat līdzīga tai, kas izskanējusi sākumā. Lai gan uz skatuves ir jūtama nedrošība par režisora izvēlētās formas piepildīšanu un to, kā tā sasniegs skatītāju, tomēr šķiet, ka Sandija ļaujas šim treniņam ar atdevi, likdama lietā savu spēcīgāko kārti – balsi.