Laužoties ārā no rāmjiem

Atklāt, jeb padarīt redzamu. Ar šādu domu un paplašinātu nosaukumu «Skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls» Patriarha rudens iegāja savā jaunajā desmitgadē. Bez mākslinieciski augstvērtīgām filmām un izrādēm visiem interesentiem tika piedāvāts apmeklēt arī vairākas kultūras nozares profesionāļu un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēju lekcijas, sarunas pēc izrādēm un kino, kā arī bija iespējams iegādāties festivāla zīnu … RUDENS. Tātad, ko ar visu savu plašo programmu par redzamu padarīja šī gada Patriarha rudens?

Stāsti liek domāt par cilvēkiem un mūsu savstarpējo komunikāciju citam ar citu

Katru gadu festivāls attīstās un nāk kā ar jauniem mākslinieciskajiem pieteikumiem un risinājumiem, kuros var ļoti labi izsekot līdzi topošo mākslinieku daiļradei un interesēm. Piemēram, iepriekšējos festivālos izrādes un filmas ir vairāk koncentrējušās uz cilvēku savstarpējām attiecībām, uz indivīdu, kā arī likušas domāt par dažādiem klasiķiem un veidu, kā viņus interpretēt. Tomēr šogad, bez visiem iepriekšminētajiem slāņiem, skatītājiem tika piedāvātas izrādes, filmas un laikmetīgās dejas izrādes, kuras lika aizdomāties par indivīdu 21. gadsimta sabiedrībā, par cilvēku kā sabiedrības daļu. Varēja just, ka māksliniekiem ir svarīgi atspoguļot pasauli, kurā mēs dzīvojam šodien, runāt un domāt par to, par aktuālajiem procesiem sabiedrībā, aplūkojot visdažādākās tēmas, ar kurām saskaramies gan pasaules kontekstā, gan Latvijā. Piemēram, sieviešu tiesības, homoseksuālu cilvēku tiesības, covid 19 pandēmija, mākslinieka loma sabiedrībā, rasisms u.c. Šāgada festivāls apliecināja, ka māksla var būt ļoti labs komunikācijas līdzeklis,  caur kuru cilvēkiem sazināties un veidot dialogu gan vienam ar otru, gan ar sabiedrību kopumā. Pēc izrādēm ikvienam skatītājam bija iespēja piedalīties diskusijā un sarunās ar māksliniekiem, lai apspriestu viņu idejas un darbus. 

Šogad izdotais festivāla žurnāls …RUDENS arī bija svarīgs faktors sarunas raisīšanai starp teorētiķiem un praktiķiem. Tajā domas izsaka jaunie kultūras teorētiķi, publicēta saruna ar režisoru Dāvidu Džovanzanu. Ir arī diskusija ar scenogrāfu apvienību 4K par viņu izstādi Īpašās vajadzības, kas aplūko sieviešu lomu Latvijas teātru vidē. Žurnālā publicētas arī festivāla izrāžu un filmu veidotāju atmiņu klades, kas ļāva tuvāk iepazīt māksliniekus.

Festivālā  skatāmie darbi ļoti lielu uzmanību pievērsa kā formai, tā arī saturam. Izrādes un filmas, kuras tika rādītas, bija veidotas gan kā postdramatiskais, gan dramatiskais teātris. Filmas tika veidotas gan eksperimentālā kino, gan metakino stilā, kā arī mockumentary virzienā. Katru gadu studenti Patriarha rudenī ir piedāvājuši savu interpretāciju vai nu klasiskiem žanriem (pirms diviem gadiem tā bija absurda dramaturģija), vai arī klasiskiem autoru darbiem (pagājušogad tika izrādīti krievu rakstnieka Fjodora Dostojevska darbu dramatizējumi). Šogad tika piedāvātas Viljama Šekspīra lugu interpretācijas. Jauno režisoru radītie darbi lika aizdomāties par divām lietām. Pirmkārt, kā iespējams nolasīt un iestudēt Šekspīra darbus mūsdienās, akcentējot klasiskas dramaturģijas pārveidošanu un pārnešanu uz mūsdienām, mainot režijas formu un pārkāpjot žanra robežas (traģēdija, komēdija u.c.) Otrkārt, daudzās izrādēs tika noslaucīti Šekspīra lugu slāņi, atsedzot svarīgākos kodus, tādā veidā parādot, ka katrai izrādei ir vairāki autori: režisors un dramaturgs. Kopā festivālā bija iespējams skatīties piecas dažādas Šekspīra interpretācijas: Makbetu Endīnes Bērziņas režijā, Otello Jurģa Lūša režijā, Venēcijas tirgotāju Klāva Kristapa Košina režijā, Sapni vasaras naktī Henrija Arāja režijā, Otello un Dezdemona un Bezizeja Mārtiņa Gūtmaņa režijā.