Ar darbu var daudz izdarīt

Pirms diviem gadiem Liepājas teātrī ienāca jaunais Liepājas Universitātē sagatavotais aktierkurss. «Kaut tev būtu jāstudē aktiermāksla attālināti!» – tas varētu būt viens no negantākajiem lāstiem, taču šiem jauniešiem nācās atrast profesijas apguves virzienus, kuros paplašināt pandēmijas uzlikto rāmi. Starp viņiem Kintija Stūre – aktrise ar krampi, loģiska un racionāla, prasīga pret sevi un neatlaidīga.

Runājam par to, ka aktierim vienmēr kaut kas kādam ir jāpierāda. Tas esot diezgan sarežģīti. «Ar vienu smadzeņu puslodi saproti, ka esi tāds, kāds esi. Sevi ir jāpieņem, citādi var kļūt neizturama citu nepieņemšana. No otras puses, tiekšanās pēc atzinības, sevis pārvarēšana ir tas, kas dzen. Šodien runājām ar Aneti Berķi: dīvaini, bet tā ir, ka vajag, lai tev kāds pasaka – bija super! Bet tas nedrīkst būt vienīgais, kas dzen uz priekšu,» saka aktrise.

Kas vēl dzen? Tā noteikti esot godkāre un vēlēšanās izdarīt kaut ko jēdzīgu ar atvēlēto laiku. Kintija teic, ka vārds «godkāre» neskan ar pozitīvu nokrāsu, tomēr tā esot laba lieta. Jo godkāre ir kāre pēc goda.

Aktiera empātija, ka visas tēla rīcības ir jāattaisno, dzīvē nāk līdzi, un ir daudz grūtāk pateikt – šis ir labi, tas slikti

Tu no sirds veic kaut ko un, ja izdodas, tad gūsti apstiprinājumu, ka ir labi. Citam iedod un pats no tā gūsti. Absurdi, viņasprāt, ir dzīvoties apziņā «es esmu aktieris un par to jau vien man pienākas gods un slava». Ir jāstrādā.

Ko nozīmē būt aktierim, ir ļoti plaša tēma. «Esmu augumā diezgan maza, ar smalku balsi. Ir gadījies, ka brīdī, kad cilvēki uzzina, ka esmu aktrise, es kļūstu daudz «garāka» viņu acīs. Tad man liekas, ka tas ir negodīgi. Es vēl neesmu sapratusi, kas ir šis statuss – aktrise. Tā ir profesija, darbs. Bet kā to redz no malas? Iespējams, tajā visā ir sava veida mistika, un ir labi, ja tā saglabājas. Kas ir teātris un ar kādām maģijām tur nodarbojas... Vai arī – viņi neko tur nedara, tikai dzīvo kaut kādā bohēmā. Noslēpums profesijā ir, bet attieksmes maiņa tomēr man liekas dīvaina,» viņa atzīst.

Aktierkursā, šķiet, neviens netika skaļi atzinies, ka grib kļūt slavens. Visi bija ļoti tālu no tāda apzīmējuma kā zvaigžņu slimība vai iedomām par to, kā būs. Tas, ar ko bijis jātiek galā studiju laikā, – ar priekšstatiem par profesiju. Ētika teātrī un savstarpējās attiecībās – to ar ikdienišķām situācijām un aktiermeistarības uzdevumiem mācījis Dmitrijs Petrenko. Kas notiek šeit, tas paliek šeit, to mēs nenesam ārā. Un to, kas notiek ārā, nenesam iekšā. Ir svarīgi citam citu cienīt, pateikt acīs, ja kaut kas nav līdz galam izdarīts. «Darba vidē svarīga ir uzticēšanās. Jo mēs tur fiziski krītam, gāžamies un ceļam viens otru, līdz ar to, ja esat galīgi sagājuši ragos, varbūt tevi var nenoķert. Bet mums šādu situāciju nav. Kursa lieta ir drošības sajūta. Vienam pašam ienākt teātrī būtu komplicētāk,» domā Kintija.