Kas tas ir?

Elmārs Seņkovs ar lielu atbildību un mīlestību turpina savas skolotājas Māras Ķimeles ceļu, strādājot ar studentiem Latvijas Kultūras akadēmijā, reizē pats radot spilgtas un daudzveidīgas teātra izrādes, kurās arvien meklē veidus, kā pārsteigt skatītāju. Dara to godīgi, neizdabājot priekšstatiem un publikas gaumei. Kas tā gaume vispār tāda ir?

Kad Teātra Vēstneša redakcija piedāvāja, lai intervēju Elmāru, samulsu: no kuras puses vispār sākt, jo mēs kopā esam daudz strādājuši. Tomēr šo izaicinājumu esmu pieņēmis. Mēs satiekamies pēc izrādes Grieķi mēģinājuma, taču jautājumus par šo izrādi es neuzdošu. Iesāksim no tukšuma.

Reinis Suhanovs. Vai tev ir bail no tukšas telpas?

Elmārs Seņkovs. Nē. (Sasmejas.) Bail laikam nav. Nē. Vai es zinu, ko darīt ar tukšu telpu, tas ir cits jautājums. Bet bail man nav.

Reinis. Tev kā režisoram ļoti nozīmīga ir atmosfēra. Kādi elementi tev ir svarīgi, lai radītu izrādes atmosfēru?

Elmārs. Mūzika. Bet ne jau tiešā nozīmē, ka telpā skan mūzika. Vispirms atmosfēru atrodu caur kaut kādu skanējumu vai mūziku: izdzirdu kādu skaņdarbu un saprotu: tā skanēs izrāde. Ne jau tiešā nozīmē. Es atrodu stilistiku caur mūziku, un tad bieži vien Edgars [Mākens] man palīdz. Viņš man iedod kaut kādus impulsus. Ar piemēriem. Un tad es saprotu atmosfēru un skanējumu. Mūzika ir spēcīgākais izteiksmes līdzeklis teātrī. Kuram droši vien seko aktieris attiecībā pret telpu.

Īstenībā tev ir taisnība. Man atmosfēra ir svarīga. Es bieži vien saku, ka man ir svarīga stilistika, bet laikam tas nav īstais vārds. Stilistiku tā nevar definēt, bet, ja es nedzirdu vai nesajūtu izrādes atmosfēru, tad man ir ļoti grūti uztaisīt izrādi. Es bieži saku, ka nedzirdu, neredzu izrādi, un tas mani ļoti satrauc. Bet ja es to dzirdu, tad varu diezgan brīvi peldēt. Līdzīgi kā ar ūdeni – ir jāsa-prot, vai tas ir dīķis, ezers vai upe. Lai es justos droši, man jāzina, kas ir tā ūdenstilpe, kurā peldēšos. Ja jūtos droši, tad man arī ir patīkami būt tur iekšā. Tāds laikam būtu salīdzinājums.

Reinis. Kā skani tu pats?

Elmārs. Nu tu arī uzdod man jautājumus, es nebiju gatavs tādiem. (Pauze.) Mana skaņa var būt diezgan muļķīga. Bieži vien es skanu muļķīgi, bieži vien. Jā, Reini, es nevaru sevi uztvert nopietni. Nu riktīgi nevaru.

Reinis. Tu strādā ar studentiem, un nākamais jautājums man tāds, piedod, nopietns. Kā rosināt studentus radīt šodienīgu teātri? Teātri, kurš interesētu viņus. Runāt par viņiem pašiem?

Elmārs. Tev pašam ir idejas? Par to daudz esam runājuši un uzdevuši jautājumus. Zini, mani reizēm nepamet sajūta, ka studenti gaida, ka mēs iedosim pareizās receptes, bet šīs pareizās receptes nemaz nedrīkst viņiem dot. Mēs bieži vien varbūt nodarām viņiem pāri, jo, kaut ko iedodot, sakām: nu lūk, tā ir tā pareizi. Un viņš vēl grib ticēt, jo viņš jau neko nezina. Viņš tic, ka mēs kaut ko taču protam. Kas ir maldīgi. Nu ko mēs protam? Mēs varbūt visu laiku esam tādi diletanti. Visi režisori ir diletanti. Nodarbojamies ar to tikai tāpēc, ka mums kaut kas sanāk. Man liekas, ka tas ir darbs nevis ar profesiju, bet bieži vien vairāk ar psiholoģiju – kā viņos vienkārši šobrīd iepludināt kaut kādu pašapziņu. Jo šobrīd pašapziņas trūkums ir ārprātīgi liels. Es nezinu, kā to izskaidrot. Ar viņiem ir vienkārši jārunā. Saka, ka labs cilvēks nav profesija, vai ne? Manuprāt, būtiski, ka viņi četros gados vismaz izaug par atvērtiem un labestīgiem cilvēkiem. Ja viņš ir labestīgs – viņš ir atvērts pasaulei. Ja viņš ir ļoti negatīvs – viņš ir aizvērts pasaulei. Tik elementāri. Viņiem jābūt pašapziņai, pašvērtībai un spējai iemīlēt pasauli. Nevar būt režisors, kurš nemīl pasauli, kurš to ienīst. Kādas lietas viņš var sludināt no skatuves? Viņiem ir jābūt atvērtiem, bet ļauns cilvēks nespēj būt atvērts. Varbūt spēj, bet es tam neticu.

Reinis. Ko tu domā par gaumi teātrī?