Seņkova melnais kvadrāts

Vēlos sākt ar ievadu par portretu nozīmi mākslā un ikdienā. Cilvēka vai tēla portretējums (portraiture) ir viena no senākajām dzīvo būtņu reprezentācijas formām, kas pamatā tiek praktizēta, izmantojot vizuālās mākslas izteiksmes līdzekļus. Portretam kā žanram piemīt gan skaidrs vēstījums un uzdevums, gan sociāla funkcija, tomēr tā mūžīgi bijusi arī noslēpumiem apvīta mākslas forma. Piemēram, Leonardo da Vinči gleznotās Monas Lizas smaidam un identitātei veltītas ne vien dziesmas un grāmatas, bet arī zinātniski pētījumi. Savukārt jautājums par Viljama Šekspīra autorību ir viens no lielākajiem alternatīvo kultūras teoriju entuziastu priekiem. Portreta aizsākumi meklējami jau aizvēsturiskajās kultūrās – par pirmajiem skulpturālā portreta piemēriem var uzskatīt Jērikas apkārtnē atrastos aptuveni 9000 gadu senos galvaskausus^[1], kas dekorēti ar apmetumu un gliemežvākiem, kā arī krāsoti, it kā atjaunojot cilvēka sejas vaibstus. Tādi dīvaini un pakropli veidojumi, kuri savas neordinārās estētikas dēļ itin viegli būtu eksponējami vienā laikmetīgās mākslas izstādē ar Kristiana Brektes neidentificējamo personu portretiem akvarelī.

Vai mākslas darbu ir iespējams atdalīt no tā radītāja? Vai portretu vispār veido biogrāfijas fakti?

Portretu kultūrai attīstoties, jo īpaši galma mākslinieku vadībā 18. gadsimtā, tas kļuva arī par varas, tikuma, skaistuma, bagātības un gaumes attēlojuma veidu jeb semiotisku personības kodu. Viens no būtiskiem šī vizuālā koda ietekmētājiem, Fransisko Goija, uzdrošinājās Spānijas karalisko ģimeni attēlot caur sava viedokļa filtru, radot iespaidu par portretu kā potenciāli drosmīgāko politisko mākslu. Vienlaicīgi tas apliecināja, ka ideju viļņošanās spēj ieviest svaigas interpretācijas arī vēsturiskos žanros, ilgtermiņā aizvien lielāku lomu piešķirot tieši mākslinieka redzējumam, nevis pašam portretējamajam. Zināmas paralēles te var vilkt ar profesionālajā vidē tik nepieciešamo īso biogrāfiju vai curriculum vitae, kas pārskatāmā veidā ātri ļauj iepazīties ar cilvēka dzīvesgājumu. Ideja par portretu kā cilvēka esības atspoguļojumu liek uzdot jautājumu par to, kā kopumā lasām mākslā ietvertos kodus. Vai mākslas darbu ir iespējams atdalīt no tā radītāja? Vai portretu vispār veido biogrāfijas fakti? Ja mākslinieka radītais autordarbs ir daļa no viņa portreta, vai tas nozīmē, ka Melnajā kvadrātā varam saskatīt arī paša Maļeviča sejas pantus?

Taču pievērsīsimies būtiskajam. Ņemot vērā ievadā aprakstīto, it īpaši jautājumus par mākslinieka un viņa paša portreta attiecībām, šķiet interesanti padomāt par to, kas tad patiesībā veido režisora stāstu. Ja vēstures izpētes un muzeju kultūra pierāda, ka reizēm par personību visvairāk spēj izteikt viņa/viņas lietota pildspalva vai šķiltavas, tad mūsdienās par vispārpieņemtu fenomenu ir kļuvusi mākslinieka biogrāfijas rakstīšana, balstoties tieši profesionālajos veikumos. Un tāpēc šis, visticamāk, nav tipisks režisora, Latvijas Nacionālā teātra mākslinieciskā vadītāja Elmāra Seņkova portrets. Šis nav raksta protagonista biogrāfijas pārskats vai personības analīze, jo neesmu teātra kritiķe un manā ieroču arsenālā nav pietiekami daudz objektīvā materiāla šāda tipa portretējuma veidošanai. Tomēr, iepazīstot atsevišķus Seņkova režijas darbus, tie man atstājuši pārliecību, ka šim režisoram visnotaļ būtiska ir vizuālā domāšana. Un tāpēc ikvienu šī raksta lasītāju aicinu Elmāru Seņkovu iepazīt no tādas perspektīvas, kāda ir radniecīga man kā mākslas kuratorei, proti, no vizuālās izpratnes pozīcijas.