Pieķert sevi īstajā brīdī

Kāpēc mani? – ar aizdomām vaicāja Rihards Zelezņevs, kad aicināju viņu uz sarunu. Iemeslu ir pietiekami daudz. Pirmais ir gluži personisks: Pēteris Šogolovs, viens no izcilākajiem latviešu leļļu teātra aktieriem, skatīdamies Latvijas Kultūras akadēmijas tā sauktā leļļinieku kursa diplomdarba izrādes, sacīja – pavēro to puisi, viņš saprot lelli. «Tas puisis» bija Rihards, kurš patiešām jau no sākta gala palika atmiņā ne vien un ne tik daudz ar puicisko šarmu un jaunuļa aizrautību, bet galvenokārt ar nopietno sadarbošanos ar jebkuru lelli vai objektu. Savulaik Felikss Deičs noformulēja: talantīgs aktieris spēlē ātri, bet detalizēti. Un tieši tas raksturīgs Zelezņevam – paveikt ne vien to, kas pēc loģikas nepieciešams, bet pa ceļam pagūt vēl dažādus sīkus knifus, kas piešķir darbībai apjomu un dzīvi. Turklāt viņš ir viens no tiem nedaudzajiem, kurš, nenobijies no tobrīd ļoti sarežģītās mākslinieciskās un psiholoģiskās situācijas Latvijas Leļļu teātrī, nolēma kļūt par tā daļu. Patiesībā teātrī Rihards sāka spēlēt, vēl būdams students, un nu jau viņš paguvis piedalīties turpat divdesmit izrādēs, bet lomu ir vēl vairāk. Jau 2020. gadā kovidlaika attālinātajā Spēlmaņu naktī saņēmis Skatuves naglu kā jaunais skatuves mākslinieks. Un pēdējais iemesls – vienmēr taču gribas paskrubināt spožo veiksmes kārtiņu.

Edīte Tišheizere. Šogolovs teica – pievērs uzmanību tam čalim, viņam vienīgajam lelle ir rokas turpinājums.
Rihards Zelezņevs. Viņš filmējās Nāves ēnā. Mums bija izrāde Nāve ēnā. Pirmais darbs, ar kuru mēs visi četri jaunie ienācām teātrī. Tas darbs bija tāds eksperimentāls, šāvām nezināmajā, tā bija ļoti interesanta un arī vajadzīga pieredze. Jā, un Pēteris pēc izrādes bija dikti priecīgs: var redzēt, ka esat jaunie, jums tur tādas kļūdas un šitādas, un tas viss ir pilnīgi saprotams – pirmais darbs. Bet tāds pirmais darbs! Pilnīgi ar asarām acīs. Un pēc mēneša vai diviem viņš aizgāja. Es par to daudz domāju. Nu nevar tā sakrist. Nāves ēnā, Nāve ēnā. Kaut kas tur ir.

Viņam jebkas varēja būt lelle. Virtuves sūklītis varēja kļūt par personību. Kas tev ir lelle?
Man jācitē Mareks Vaškelis, mūsu poļu vieslektors, kurš pirmajā kursā sāka mums mācīt tādu kā pasaules leļļu teātra vēsturi. Tur viņš stāstīja, kas ir lelle, ko tā nozīmēja agrāk, ko nozīmē šodien, kādi ir žanri, kas ir objekts un lelle. Un tad viņš teica: «Everything can be puppet! Everything is puppet!» (Jebkas var būt lelle. Viss ir lelle.)

Vai otrādi arī? «Puppet is everything»?
Atceros, par to runājām. Kaut kādu saistību viņš tur savilka, bet man saslēdzās tieši tas – jebkas var būt lelle. Un kā es to pirmajā kursā izdzirdēju, es turpināju tikai par to vien domāt. Jo vispār lelle tādā tradicionālā teātra formā, piemēram, trostu lelles, tās, kas aiz širmja… Es nemīlu to žanru, jūtos tajā ļoti neveikls, neprasmīgs.

Tas nav tāpēc, ka skatītāji neredz, kā tu spēlē?
Domāju, ka arī tas. Apzināti vai neapzināti varbūt arī tas. Es nejūtu… Es, lelle, skatītājs – ir tā siena un viss, un es neko nevaru izdarīt. Vafeļu sirdīs bija mazliet veiksmīgāk, jo es ļoti uzticējos režisoram, Intars Rešetins pirmo reizi strādāja ar lellēm, bet viņam bija tāda degsme, ka es ticēju, ticēju, ticēju. Bet bija smagi iestudēt to izrādi, ārkārtīgi smagi. Man tās trostu lelles nāk ar iekšēju smagumu.

Sen sen atpakaļ es skatījos izrādes no otras puses. Visvairāk mani pārsteidza absolūtais ansambliskums. Un tas, ka aktieri spēlē. Viņus redzu es, neviens cits, bet tik un tā viņi spēlē. Un tas ir tas, kas man ārkārtīgi patīk Smalkajās kaitēs – uzmanība ir uz lelli, bet jūs visi vienalga spēlējat to varoni. Vai kaut kas ir mainījies pašā leļļu teātrī, ka aktieriem vairāk gribas spēlēt redzami?
Jā, es domāju, ka noteikti. Protams, tagad teātrī ir remonts… Mēs neesam savā mājā, un Latviešu biedrības namā tādas klasiskās trostu izrādes nevar uzlikt. Bet es domāju, ja teātris nebūtu mainījies, tad jau arī tādu izrāžu nebūtu, kur mēs tik daudz esam redzami. Nezinu, ar ko tas saistīts, bet – tas darbojas. Piemēram, es kā aktieris varu vadīt lelli redzami, viņai tāpat var ticēt, un es varu arī spēlēt kā es pats, tad paņemt lelli rokās… Tur ir dažādi tie funktieri, un tie darbojas. Protams, katrā izrādē kaut kāds savs funktieris. Man ļoti patīk meklēt. Visforšāk ir tad, kad lasi, skaties kādu scenogrāfu leļļu ideju.

Lelle nāk reizē ar lugu? Kā tas ir tīri tehniski? Vai jums pirmā lasīšana teātrī notiek un lelle jau ir?
Ļoti reti. Es ticu, ka tā vajadzētu būt, bet tā īsti nav. Lelle nenāk reizē ar lugu. Lelle nāk ar režisoru, scenogrāfu, leļļu mākslinieka vīziju.

Bet galda periods ir ārkārtīgi svarīgs. Jo tad, kad sāk strādāt ar lellēm – ņemsim to pašu klasisko formu, trostu lelles –, tas darbs ir ārkārtīgi tehnisks. Jūtām un visam tādam vajadzētu būt sākumā, beigās viss saliekas kopā, bet pa vidu tas darbs ir… Ja tu redzēji to, kas notiek aizmugurē, – tur tiešām ir rokādes un bīdīšanās.

Man jau vispār sapnis būtu uztaisīt izrādi, kur aizmugurē ielikts spogulis vai kāds video un redz tās aizkulises. Atklātais princips – man liekas, ļoti interesanti ir redzēt, kā viņi darbojas. Jo tur ir tādi mehānismi, viss ir tik precīzi. Ļoti spilgta pieredze bija ar Intaru Rešetinu, kurš atnāk, paskatās: tā tas notiek?! Ej tu nost, es tagad iešu tikai aizmugurē skatīties! Mēs sakām – mums tevi te nevajag!

Galda periods ir ar saturu, kad saproti, ko tu gribi nospēlēt un kā. Tad ir tehniskais, kā to likt uz skatuves. Lellēs tas tiešām ir ļoti, ļoti tehniski. Kas mani reizēm kaitina. Man gribas spēlēt kaut ko, gribas sajust, vai tai mēģinājumā kaut kas ir piedzimis. Bet tā uzreiz nevar. Īpaši ar lellēm, jo viņas tak nekad nav gatavas uzreiz. Viņas atnes, un kaut kas vienmēr ir jāmaina. Manā pieredzē nav bijis tā, ka kaut kas nebūtu jāpārtaisa. Un man pret darbnīcām ir augstākais respekts: kā viņi to dara, kā viņi cīnās, lai tā lelle gan izskatītos labi, gan būtu tāda, lai ar viņu var strādāt.

Kas tad lelli atdzīvina? Mākslinieks, leļļu meistars vai tu?
Dzīvotspēju nodrošina aktieris. Var uztaisīt jebko. Leļļu mākslinieks rada vīziju, darbnīcā izveido skulptūru ar domu, ka kāds iepūtīs to dzīvību. Vairāki aktieri teātrī ir teikuši – dzīvība jāiepūš. Bet ir tādas lelles, kuras paņem un liekas, ka tās pašas darbojas! Tiešām tā ir bijis. Domāju, ka tas atkarīgs no meistara.