Prātam ir jāpasaka: būdā!

Kaut ko klusē un domā. Nu, ko tu domā?! Kādā intervijā režisors Elmārs Seņkovs ir izteicies, ka viņu vilina atklāt aktrises Lauras Siliņas noslēpumu, tāpēc aicina viņu uz aizvien jaunām lomām.

Laura dzīvē nav nemaz tik iekšupvērsta, kā bija radies iespaids no dažām ekspresintervijām un teātra reklāmas rullīšiem, bet sava un pati gan. Parkā pie teātra vidžina putni un bērni, bet Laura saka tikai to, ko kārtīgi ir apdomājusi.

Undīne Adamaite. Kāda ir bijusi tava sezona? Vai jau skaiti, cik izrādes palikušas līdz sezonas beigām?
Laura Siliņa. Kas man bija šosezon?

Smagais Ričards. Nekā personīga, piemēram.
Man liekas, ka bija Pinokio un Ričards. Laikam divi gabali. Cik interesanti, ka tu uzreiz pateici — smagais Ričards. Pārsvarā visi cilvēki apkārt saka — ai, tev šovakar tā smagā izrāde, vai arī kolēģi saka — tā ir ļoti smaga izrāde un tēma. Bet kopā ar režisoru un kolēģiem esam trasi uzbūvējuši tā, ka izrādi spēlēt nav mokoši. Tas nenozīmē, ka ir viegli, bet, ja tu skaidri zini, par ko tu runā, tad ir sajūta, ka tu esi uz viļņa, un mēs zinām, ko darām un kāpēc. Tas dod viegluma sajūtu, lai arī tēma ir nopietna. Man ļoti patika process, kā kopā strādājām. Man ir liels prieks spēlēt šo izrādi tāpēc, ka tēma ir svarīga un izrāde ir dzīva. Pirms izrādes pārītim aktieru ir absolūti fizioloģiski slikta dūša, tāpēc ka nezini, kam gatavoties. Deviņdesmit procentos izrāžu, kas man ir repertuārā, es zinu, uz ko man jāsagatavojas, bet Ričarda formāts ir ārkārtīgi atvērts un nezināms. Bail vienmēr ir no nezināmā. Kad izrāde sākas un Arturs sāk ar skatītājiem runāt, vienmēr klausos un mēģinu noķert vibrāciju vai vilni, uz kāda mēs šovakar esam. Izrāde tiešām katru vakaru ir citādāka.

Būtiski citādāka?
Es teiktu — jā. Ļoti lielu toni uzdod skatītājs, kā viņš skatās. Attiecīgi mums kā aktieriem jāsaprot, vai mēs sākam tagad izdabāt vai — kaut kā ārkārtīgi pretoties. Jebkura no šīm sajūtām ir poza. Uzdevums ir palikt tajā sajūtā, kādā bijām, taisot izrādi. Šajā izrādē ir ļoti daudz atvērtas vietas. Tas dod arī brīvības sajūtu. Pieprasa klātbūtni. Pieprasa dzirdēt un redzēt kolēģi. Bet patiešām — dzirdēt un redzēt. Un tad arī laiks paskrien ļoti ātri.

Kādā virzienā izrāde mainās?
Noteicošais faktors ir skatītājs, kurš katrreiz ir ārkārtīgi atšķirīgs. Cilvēki dažādi rezonē uz Arturu Krūzkopu — citreiz ir nopietni un sadrūmuši, citreiz gluži pretēji. Arī Arturs mainās, un, tā kā visa mana uzmanība ir uz viņu, tas domino efektā ietekmē arī mani.

Ričards. Nekā personīga ir izrāde, kas pa ilgiem laikiem ir izraisījusi plašākas diskusijas. Mani pārsteidza viedoklis, ka izrāde esot taisīta no vīrieša skata punkta varmākas aizstāvībai. Manuprāt, izrāde gluži pretēji — rāda manipulācijas un varmākas psiholoģijas šķērsgriezumu un cik tas ir baisi un bīstami. Mēs ejam Ričarda pavadā, bet beigās viss taču apvēršas otrādi. Kāda ir jūsu iecerētā interpretācija?
Precīzi. Šī viedokļa pārstāvji ir mazākumā. Pāris man tuvi cilvēki neatkarīgi viens no otra, jo viņi nav pazīstami, teica — kā tev ir spēks izturēt to pirmo cēlienu? Bet otrajā viss «savelkas». Cilvēki uztver, ka pirmajā cēlienā Kristīne ir īstenība. Kaut kādā ziņā tas ir pat sarūgtinoši. Visu pirmo cēlienu man spēku dod tikai otrā cēliena fināla aina, jo zinu, ka arī man būs iespēja runāt. Viss pirmais cēliens eksistē tikai un vienīgi no Ričarda skata punkta, caur viņa prizmu. Ir pat kaut kāds kaifs to darīt tik pārspīlēti. Situācijas viena pēc otras ir tik uzskatāmā veidā apskatītas no Ričarda skata punkta, tāpēc brīnos, ka cilvēki nenoķer — tā nevarētu būt absolūtā īstenība. Pirmais cēliens ir viņa Kristīnes projekcija. Tā nav Kristīne. Tās ir Ričarda atmiņas par situāciju. Ja es tajā situācijā būtu kā personāžs, tad man jebkurā stāstā — par baltajām kedām, par dzimšanas dienas apsveikumu, par braucienu uz Šrilanku — būtu iespējams izstāstīt savu skata punktu.

Skatījos izrādi tad, kad Jēkabpils traģēdija jau bija notikusi. Vai šis notikums saasināja izrādes un jūsu spēles temperatūru? Kā ir spēlēt izrādē, kad dzīve ar savu patiesību pēkšņi ir pienākusi tik tuvu mākslai?
Tas iedod tikai vēl gruntīgāku pamatu šai tēmai. Tas izrādi padara vēl šodienīgāku — ka tas nav izdomāts, tā ir realitāte. Cilvēki arī man personīgi rakstījuši, ka izrādē redzamais ir 1:1 ar viņu piedzīvoto.

Klasiskie darbi izdzīvo tāpēc, ka tie runā par to, kas vienmēr ir aktuāls, par to, kas ir atbilstošs arī 2023. gadā

Vai tev kā aktrisei tuvas ir šīs laikmetīgās, sociāli asās tēmas vai varbūt labāk gribētu aizpeldēt kādā sapņojumā, nu nezinu, — kādā tveicīgā vasaras dienā bezcerīgi mīlēt Turgeņeva Mēnesī uz laukiem?
Es nevaru viennozīmīgi nosaukt konkrēti vienu vai otru. Ja man ir skaidrs, kāpēc mēs Mēnesi uz laukiem taisām šodien, — tad kāpēc ne?

Nezinu, kāpēc pieminēju tieši Mēnesi uz laukiem. Iespējams, tas nav labākais pretmets Ričardam. Nekā personīga.
Tās ir mūžīgās tēmas un mūžīgie jautājumi. Klasiskie darbi izdzīvo tāpēc, ka tie runā par to, kas vienmēr ir aktuāls, par to, kas ir atbilstošs arī 2023. gadā. Tāpēc tie darbi ir mūžīgi un dzīvo no paaudzes uz paaudzi. Ir darbi, kuri pazūd. Runājot par šodienīgām tēmām — Ričards. Nekā personīga prasīja atmodināt aktierisko muskuli, ko pieprasa Elmārs. Viņš pieprasa, lai mēs domājam šodienīgi ikdienas kontekstā. Tu nevari iet jau iemītu taciņu. Mēs kopā meklējam, riskējam. Un tad man ir interesanti.

Es būtu teikusi, ka arī Majas loma Ināras Sluckas iestudējumā Sievietes daļas ir ļoti smaga. Vai arī šajā gadījumā tava aktrises pašsajūta ir citādāka?
Sievietes daļas man ir absolūts sirdsdarbs. Nezinu, kas materiālā noklikšķēja. Maja man ir tik mīļa. Jāsaka paldies Inārai par iespēju spēlēt šo lomu, un jāsaka paldies Katai Vēberei par to, ka viņa to piefiksēja un uzrakstīja, un man kā Laurai Siliņai bija iespēja ar šo lomu satikties. Manuprāt, domājot par Maju un spēlējot Maju, es kļuvu par labāku cilvēku. Katru reizi, ejot spēlēt to izrādi, man bija sajūta, ka es kā cilvēks kaut ko iegūstu tikai tādēļ vien, ka varu mēģināt domāt, kā Maja domā, un redzēt, kā Maja redz pasauli, un man ir iespēja tam pieskarties, savā fiziskajā dzīvē nepiedzīvojot tādu zaudējumu kā viņa. Mēģināt pietuvoties tam mērogam un līmenim, kā viņa redz pasauli. Es atkal neteiktu — smags, bet skaists un ārkārtīgi vērtīgs, jēgpilns dramaturģiskais materiāls.