Radikāli, bezrūpīgi un pārgalvīgi

Maģistra studiju programma Laikmetīgā fiziskā performance (Contemporary Physical Performance Making, CPPM)^[1] izveidota 2019. gadā Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā (IMTA) Tallinā. Tā ir starptautiska programma, kuras centrā ir laikmetīgā teātra vadošo mākslinieku un grupu dalīšanās pieredzē un metodikā ar topošiem māksliniekiem no visas pasaules. Šobrīd tajā studē desmit dažādu valstu pārstāvji. 2021. gadā to absolvējusi latviešu aktrise Iveta Pole. Plaša informācija par programmu atrodama tās mājas lapā.

Jiri Naels (Jüri Nael, 1975) ir igauņu horeogrāfs, kustību režisors un pedagogs. Kopš 2006. gada viņš pasniedz skatuves kustību un deju IMTA, kur šobrīd ir vadošais laikmetīgā teātra profesors. Kopš 2011. gada pasniedz fizisko teātri un performanci Londonas Karaliskajā dramatiskās mākslas akadēmijā (Royal Academy of Dramatic Art). Naels ir ieguvis četrus maģistra grādus un šobrīd studē cilvēkresursu menedžmentu, lai iegūtu piekto. Viņš studē arī IMTA doktorantūrā.

Studenti mācās no māksliniekiem, kuri dalās savā pieredzē un darba metodēs

Zane Kreicberga. Kā jūs nonācāt līdz idejai par starptautisku Laikmetīgās fiziskās performances studiju programmu Igaunijā?
Jiri Naels. Pirmos studentus mēs uzņēmām 2019. gadā. Ideja par programmu radās ap 2017. gadu, kad IMTA mani lūdza vadīt divu gadu teātra pedagoģijas maģistra programmu igauņu valodā. Katrā uzņemšanā šai programmai ir cits fokuss, piemēram, vienu gadu – režija, citugad – aktiermeistarība, citkārt – kino u. tml. Tajā gadā bija nolemts koncentrēties uz fizisko teātri. Jau šajā programmā es aicināju daudz ārzemju vieslektoru, jo Igaunijā nav ekspertīzes fiziskā teātra jomā. Daudzi kaut ko dara, bet to ir ietekmējusi vai nu deja, kas ir tehnikā balstīta un konceptuāla, vai arī tīra aktiermeistarība, kas balstās Staņislavska sistēmā. Tāpat arī nav skaidras metodoloģijas un treniņa jeb apmācības principu, jo mākslinieki lielākoties koncentrējas tikai uz savu parasti pēc projektu principa organizēto darbu, nevis uz to, kā sagatavoties izrādes tapšanai. Pasaulē ir daudzas teātra grupas, kurām bijis nepieciešams attīstīt savas treniņa metodes, lai veidotu iecerētās izrādes, jo viņu darbs saistīts ne tikai ar gala rezultātu, bet arī ar procesu, kurā svarīgi visus dalībniekus sagatavot vienotā metodoloģijā. Kad teātra pedagoģijas programma tuvojās noslēgumam, es piedāvāju IMTA izveidot jaunu, starptautisku maģistra studiju programmu, kura balstītos ārzemju ekspertu kompetencē un aptvertu mūsdienās aktuālās fiziskā teātra prakses. Man bija svarīgi, lai laikmetīgā teātra sfēra satiekas ar akadēmiju, jo es saskatu problēmu tajā, ka izglītības institūcijas lielākoties neuzticas patlaban aktuālajām teātra grupām. Vieglāk ir uzticēties atzītām un definētām vēsturiskajām teātra praksēm. Man ir būtiski, ka studenti mācās nevis no ierastajiem akadēmijas mācībspēkiem, kuriem ir atbildes uz visiem jautājumiem, bet gan no māksliniekiem, kuri dalās savā pieredzē un darba metodēs. Man bija svarīgi panākt to, lai akadēmiskā institūcija tiešām darbojas studentu jeb jauno mākslinieku interesēs, sekmējot abu pušu satikšanos. No vienas puses, tie ir nobrieduši mākslinieki un grupas, kas šobrīd nosaka laikmetīgā teātra procesus, bet, no otras puses, tie ir jauni cilvēki karjeras sākumā vai citu jomu speciālisti, kuri vēlas pievērsties mākslinieka karjerai, vai arī mākslinieki, kuriem vajadzīga iedvesma savas prakses attīstīšanai vai mainīšanai. Akadēmija šajā gadījumā tiek uzlūkota nevis kā zināšanu un ekspertīzes monopols, bet gan kā jumta organizācija, kas sapulcina abas puses un nodrošina, lai šīs tikšanās ir auglīgas. Tajā pašā laikā mēs esam augstākās izglītības iestāde, kurai jānodrošina arī studiju rezultātu sasniegšana. Tas nozīmē atrast un ieviest taisnīgas un saprotamas novērtējuma metodes, kuras ir atbalstošas jauniem māksliniekiem un spēj izvērtēt, ko viņi ir ieguvuši savas mākslinieciskās prakses attīstībai.

Uzdevumus mēs veicam grupās nevis individuāli, jo tas liek studējošajiem diskutēt, pieņemt kopīgus lēmumus

Līdztekus tradicionālām esejām, mēs esam ieviesuši studentu blogus un vlogus, prāta kartēšanas projektus^[2] un iknedēļas forumus, kas ļauj mums monitorēt, ko studējošie ir apguvuši, vai viņi spēj artikulēt savas idejas un jautājumus, vai viņi integrē viesmākslinieku idejas savā mākslinieciskajā praksē. Mēs arī ļoti nopietni attiecamies pret studējošo atgriezenisko saiti un uzklausām viņu viedokli par to, kādas būtu labākās metodes, novērtējot viņu attīstību un vajadzības. Piemēram, mēs organizējam pēcizrāžu sarunas ar auditoriju, jo tajās studējošie iegūst prasmes komunicēt savu darbu, kas viņiem būs nepieciešamas turpmākajā profesionālajā karjerā. Dažkārt viņiem tiek dots uzdevums nelielās grupās veikt izpēti par kādu no viesmāksliniekiem, kas drīzumā ieradīsies, tādējādi attīstot pētniecības kompetences. Vai arī studenti nelielās grupās veido blogus, kuros dalās savā mākslinieciskajā praksē un iztaujā kādu no viesmāksliniekiem. Meistardarbnīcu laikā viņi veic pamatīgu procesa dokumentēšanu, kas arī ir nepieciešama prasme viņu tālākajai darbībai. Daudzus uzdevumus mēs veicam grupās nevis individuāli, jo tas liek studējošajiem diskutēt, pieņemt kopīgus lēmumus, un sagatavo viņus reālajai mākslinieciskajai praksei nākotnē. Akadēmijās nereti lielākā daļa prasību un novērtējuma ir individuāli orientēti, taču mēs vairāk veicinām grupu darbu.

Vai viesmākslinieki un grupas, kuras jūs aicināt, vienmēr ir gatavas dalīties savās metodēs? Reizēm mākslinieki mēdz būt piesardzīgi un nevēlas atklāt savas pieejas, baidoties no konkurences.
Daudzu teātra grupu treniņa metožu attīstība un dalīšanās ar tām zināmā mērā ir daļa no viņu identitātes. Kādas grupas metodikas iepazīšana neļauj to kopēt vai nozagt viņu estētiku tiešā veidā. Tomēr dažkārt ir nācies sastapties ar māksliniekiem, kas aizsargā savu procesu. Veidojas nošķīrums starp tiem, kas vēlas dalīties, un tiem, kas atsakās to darīt. Vēl ir trešā kategorija, kas uzskata, ka viņiem nav īsti, ko mācīt, jo viņi nevar nodalīt savu metodi no mākslinieciskā procesa. Piemēram, režisoru apvienība Rimini Protokoll drīzāk piekrīt veidot projektu kopā ar studentiem. Šādā gadījumā mēs piedāvājam strādāt nevis divas nedēļas, kas ir parastais meistardarbnīcas ilgums, bet gan četras nedēļas, jo galā paredzams publiski prezentējams rezultāts. Pirmajā kohortā dominēja vienas vai divu nedēļu meistardarbnīcas, bet tagad, ar dažiem izņēmumiem, mēs praktizējam divu nedēļu meistardarbnīcas. Tas ļauj mums strādāt ar mazāku viesmākslinieku skaitu un veltīt vairāk laika viņu darbības principu iepazīšanai. No vienas puses, izklausās fantastiski, ka ik pa divām nedēļām studentiem ir iespēja iepazīt jaunu māksliniecisko praksi. Taču, no otras puses, tas ir izaicinoši, jo studējošie sāk padziļināti iepazīt mākslinieka praksi un metodes, sajūt saikni un pieķeras viesmāksliniekam, bet pēc divām nedēļām viņa vairs nav, un ir kāds cits, kurš piedāvā pavisam savādāku pieeju. Ieguvums ir tas, ka nākotnē reālajā dzīvē absolventi ir gatavi pieņemt dažādus kontekstus, viņi ir modri un spēj ātri adaptēties, jo iepazinuši dažādas pieejas. Ir tik daudz definīciju, kas ir performance, un mēs nevēlamies ierobežot izpratni par to vienīgi fiziskā teātra jomā, tas var būt arī tekstā balstīts teātris, verbatim, foruma teātris, īpašvietas teātris vai tehnoloģijās balstīts teātris. Mēs izvēlamies viesmāksliniekus, lai nodrošinātu plašu izpratnes spektru par to, kas var būt performance. Arī ģeogrāfiski mēs cenšamies nepalikt eirocentrisma robežās, bet skatīties plašāk, mums ir bijuši mākslinieki no Austrālijas, Kanādas, ASV. Pastāvīgs izaicinājums ir apzināties, no kurienes nāk mūsu studenti un kas viņiem visvairāk var noderēt. Mums ir studenti no Austrālijas, ASV, Korejas, patiesi starptautisks studējošo ķermenis.

Vai jūs piemērojat programmas saturu konkrētajai studējošo grupai?
Kad mēs reklamējam uzņemšanu mūsu programmā, mēs vēlamies, lai potenciālie studenti pēc iespējas konkrētāk uzzina, kas ar viņiem strādās. Mums ir jāslēdz līgumi ar viesmāksliniekiem vismaz divus gadus iepriekš, jo visiem ir aizņemti grafiki. Programma paredz nelielu elastību, daži laika posmi ir atstāti brīvi, taču vismaz 85 procenti viesmākslinieku mums ir jāplāno laikus.

Ir svarīgi, ka jaunie mākslinieki ir gatavi dalīties ar publiku pastāvīgi, neizjūtot spiedienu, ka visam jābūt perfektam

Drīzāk varam runāt par zināmu pēctecību, kad iepriekšējā studējošo kohorta ir norādījusi uz kādu mākslinieku vai teātra grupu, kam jāpievērš uzmanība, un mēs cenšamies nodrošināt tās klātbūtni nākamai kohortai. Mums ir svarīgi neaprobežoties ar vienu mākslinieku kohortu, bet būt pastāvīgā attīstības un izmaiņu procesā arī kā programmai, kurai jābūt dzīvam organismam, lai katra studējošo grupa piedzīvo zināmu svaigumu. Programmas veidotāji darbojas kā kuratori, kuri vienmēr tur acis vaļā, lai noskatītu kaut ko jaunu un aizraujošu. Divos gados mūsu programmā ir bijušas iesaistītas 24 teātra grupas, ar aptuveni 70 procentiem no tām mēs plānojam sadarboties atkārtoti. Līdz šim sadarbība ir bijusi ļoti atbalstoša, un lielākā daļa viesmākslinieku vēlas atgriezties Tallinā arī unikālā programmas koncepta dēļ, kas ļauj viņiem sajusties kā daļai no pasaules mākslinieku kopienas. Programma darbojas arī kā satikšanās vieta jau atzītiem māksliniekiem izglītības kontekstā un, piemēram, dod iespēju piedalīties vienam otra atvērtajās nodarbībās, kuras notiek katras meistardarbnīcas beigās. Katru otro nedēļu mēs organizējam ekspromtu vakaru, kurā auditorijas priekšā studenti eksperimentē ar dažādām formām un formātiem, lai nebūtu tā, ka viņi tikai semestra beigās tiekas ar skatītājiem un gūst šo pieredzi. Savukārt katrs semestris noslēdzas ar radošu projektu, kuram paredzēts vairāk laika un resursu. Attiecībām ar auditoriju ir izšķiroša nozīme mākslinieciskajā attīstībā. Mums ir svarīgi, ka jaunie mākslinieki ir gatavi dalīties ar publiku pastāvīgi, neizjūtot spiedienu, ka visam jābūt perfektam. Turklāt šī atvērtības politika ir ietekmējusi Igaunijas skatuves mākslas scēnu, jo cilvēki piedzīvo kaut ko neredzētu, procesā balstītu. Pasaules vadošo laikmetīgās skatuves mākslas pārstāvju atvērtās nodarbības – tas viss iedvesmo. Mums kā akadēmijai nav teātriem raksturīgo ierobežojumu rēķināties ar publikas gaumi vai biļešu ieņēmumiem, tāpēc varam atļauties būt radikāli, bezrūpīgi un pārgalvīgi.