Paradokss par aktieri jeb Kā piedalīties kopīgā spēlē. Saruna ar Dāvidu Džovanzanu un Kārli Krūmiņu

Šveiciešu un itāļu izcelsmes Somijā rezidējošais režisors un pedagogs, Latvijas Kultūras akadēmijas Goda profesors Dāvids Džovanzana (Davide Giovanzana) pirmo reizi ar Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) studentiem – profesores Māras Ķimeles vadīto teātra režisoru kursu – strādāja 2007. gadā, iepazīstinot viņus ar delartiskās komēdijas pamatprincipiem un maskām un iestudējot politiskās un vēsturiskās atsaucēs mērcētu Šekspīra lugu Simbelīns. Tajā kursā studēja Kārlis Krūmiņš, kurš nākamajos Džovanzanas projektos LKA kļuva par Dāvida asistentu, bet nu jau strādā pie doktora darba par delartiskās komēdijas principu mūsdienīgošanu un lietojumu teātra pedagoģijā Latvijas mākslas universitāšu kopīgajā profesionālās doktorantūras programmā Mākslas. Ar dažādām LKA studējošo grupām Dāvids Džovanzana ir iestudējis izrādes Simbelīns (2008) Latvia for Sale (2009), Ričards III. Aklā zarna (2016), Izzūdošā nākotne (2019) un Jautrā vardarbība – tāda ir Latvija (2020).

Dāvids Džovanzana (1972) ir dzimis Ženēvā, Šveicē, kur ieguvis bakalaura grādu vizuālajā mākslā Ženēvas Universitātes Mākslas skolā (1996). Pirms pievēršanās teātrim viņš ir bijis gleznotājs, un atzīst, ka tas lielā mērā ietekmējis viņa darbu teātrī, tāpat kā pastiprinātā interese par matemātiku. Tālāko izglītību Dāvids ieguvis fiziskā teātra jomā Beļģijā un Itālijā, īpašu uzmanību pievēršot delartiskās komēdijas tradīcijai un franču aktiera un pedagoga Žaka Lekoka^[1] metodikai. 2006. gadā Helsinkos kopā ar somu kolēģēm Soili Mekeli un Lauru Mekeli Dāvids nodibināja masku un fiziskā teātra ansambli Teatteri Metamorfoosi^[2], apvienojot aktierus, leļļu teātra aktierus, mūziķi, masku izgatavošanas meistarus un dramaturgu. Kopš 2007. gada šis teātris katru otro gadu organizē starptautisku masku teātra festivālu MasQue, kura mākslinieciskais vadītājs ir Dāvids Džovanzana. Dāvids iegūst maģistra grādu Helsinku Teātra akadēmijā ar darbu Atklājot ilūziju (Unveiling Illusion, 2007), kurā pēta aktiera spējas radīt ilūziju uz skatuves, turpat aizstāv doktora disertāciju ar nosaukumu Teātra uznāciens! Luga lugā kā pārrāvuma paņēmiens (Theatre Enters! The Play within the Play as a Means of Disruption, 2015)^[3]. Šobrīd Džovanzana ir aktiermeistarības docētājs Tamperes Universitātes Teātra mākslas programmā.

Kārlis Krūmiņš (1986) ir absolvējis LKA Dramatiskā teātra režijas bakalaura studiju apakšprogrammu (2008) un Teātra mākslas maģistra studiju apakšprogrammu (2011). Latvijas teātrī darbojas kā neatkarīgs mākslinieks gan aktiera, gan režisora, gan dramaturga ampluā. Kopš 2018. gada pasniedz aktiermeistarību LKA. Vairākkārt nominēts Spēlmaņu nakts balvām, tajā skaitā par debiju jau 2008. gadā. 2022. gadā saņēmis Spēlmaņu nakts balvu par Gada jaundarbu dramaturģijā, kas radīts kopā ar mākslīgo intelektu – lugu Frankenšteina komplekss, kura iestudēta Dirty Deal Teatro sadarbībā ar Kauņas Nacionālo dramatisko teātri, bet šogad tiks uzvesta Somijā.

Zane Kreicberga. Dāvid, kā tu varētu raksturot savus teātra pamatus, teātra skolu, no kuras nāc?

Dāvids Džovanzana. Manas teātra izglītības pamats ir Lekoka skola ar uzsvaru uz darbu ar ķermeni un maskām. Vispirms es mācījos Starptautiskajā teātra skolā LASSAAD^[4] Briselē un pēc tam otrajā gadā turpināju apgūt Lekoka metodi Džovanni Fuzeti Starptautiskajā teātra skolā Helikos^[5] Itālijā. Viens no spēcīgiem Lekoka skolas aspektiem ir ideja par aktieri-radītāju. Katru nedēļu mums bija jāprezentē patstāvīgi sagatavota aina, kas manā izpratnē ir tas pats, kas etīde. Tā pedagoģijas principi īstenojās performatīvā kontekstā. Tā kā mums to vajadzēja darīt bieži un uzdevumi bija ļoti daudzveidīgi, mēs kļuvām ļoti radoši. Studiju procesa noslēgumā studenti ir īstas radošuma «bumbas» un ļoti bieži apvienojas autonomās teātra grupās. Problemātiski gan ir tas, ka Lekoka metodes redzeslokā neietilpst dramaturģija. Līdz ar to nereti šo grupu prezentētie stāsti nav pietiekami spēcīgi. Manā izglītībā ļoti nozīmīgs bija arī darbs ar Karlo Boso, no kura es mācījos tieši pieeju dramaturģijai. Es daudz strādāju ar viņu kopā vispirms teātrī Itālijā, tad viņa skolā Parīzē, un tad mēs viņu uzaicinājām projektā, kurā starptautiska aktieru grupa no Vācijas, Lielbritānijas, Spānijas, Čīles, Francijas, Itālijas un Somijas veidoja delartiskās komēdijas izrādi, katrs runājot savā valodā. Vēlāk mēs viņu dažas reizes uzaicinājām uz Somiju strādāt ar mūsu teātri Metamorfoosi un vadīt meistardarbnīcu. Savā doktora disertācijā, kas lielā mērā bija teorētisks darbs ar nelielu praktisko daļu, es radu jaunu kontekstu tam, ko biju mācījies. Kādi ir priekšstati par teātri un nerakstītas vienošanās. Tas būtiski ietekmēja manu turpmāko māksliniecisko praksi. Kādu laiku es pavadīju arī Amerikā, Itakā, kur kopā ar izraēļu draugu izveidojām Fiziskā teātra laboratoriju, lai dalītos pieredzē ar dažādām teātra praksēm. ASV bija ļoti daudz skolotāju, piemēram, Ričards Šehners. Es arī sekoju vairākiem meistariem – Mario Gonzalesam un Žanam Klodam Pošenā no Arianas Mnuškinas Saules teātra. Tas deva lielu ieguldījumu manā izpratnē par delartisko komēdiju.

Zane. Kārli, kā tu raksturotu savu teātra pieredzi?

Kārlis Krūmiņš. Es sevi uztveru kā teātra mākslinieku. Lai arī mana bakalaura un maģistra izglītība ir teātra režijā, es darbojos gan kā aktieris, gan dramaturgs, gan režisors, un man patīk, kā šīs jomas mijiedarbojas un ietekmē manu izpratni par teātri. Savā teātra ceļojumā esmu kā aktieris strādājis ar dažādiem režisoriem, no kuriem varu profesionāli mācīties kā režisors. Esmu strādājis pie procesā jaunradītām izrādēm ar dramaturgiem, no kuriem varu gūt kaut ko savai dramaturga pieredzei. Šobrīd esmu pārtraucis aktiera praksi un tās vietā ir nākusi pedagoģija, kas paņem ļoti daudz laika.

Zane. Kā tu, vadoties arī no savas studiju pieredzes, vērtē Latvijas teātra skolai raksturīgo tradīciju, ka režisoriem ir jāapgūst aktiermeistarība un pašiem jāprot spēlēt? Cik noprotu, tas tā nav visās teātra skolās, piemēram, Somijā režijas studijas ir vairāk saistītas ar dramaturģiju, nevis aktierspēli.

Kārlis. Man nav skaidras atbildes uz šo jautājumu. Ir teorētiska hipotēze, ka režisors, kurš pats prot spēlēt, labāk atradīs pieeju aktierim un spēs dot precīzākus norādījumus. Taču praksē režisora lomā ir viegli aizmirst to, kas bija būtiski kā aktierim. Savukārt aktieri studiju procesā ļoti daudz veido pašsacerētas etīdes, līdz ar to pietuvojoties arī dramaturga un režisora funkcijām. Studiju procesā visas šīs jomas sajaucas, pieņemu, ka no režisora, arī tad, ja viņš vai viņa tiek nodarbināts kā aktieris, sagaida vairāk ideju. Manā skatījumā, mūsu studiju procesā LKA režijas studentiem pietrūkst dramaturģiskās prakses. Es to novēroju, strādājot ar LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas maģistrantūras teātra režijas studentiem, kuriem raksturīga nepārliecinātība tieši dramaturģijas jomā, kur trūkst zināšanu un pieredzes. Tā būtu joma, kas jāuzlabo studiju procesā. Es studēju režisoru kursā^[6], kuram īsti nebija iespējas strādāt ar aktieriem, tāpēc mēs strādājām cits ar citu. Mēs iemācījāmies labi spēlēt, un daži no kursabiedriem joprojām to dara, piemēram, Arnita Jaunzeme un Edgars Kaufelds Latvijas Leļļu teātrī, Inga Tropa Jaunajā Rīgas teātrī, arī es un Valters Sīlis palaikam spēlējam. Problemātiski bija tas, ka studiju procesā mums izveidojās sava valoda un izpratne par teātra principiem, kas ne vienmēr teātrī bija pielietojama un citiem saprotama. Studiju procesā mēs praktizējam savā «burbulī», turklāt vēl arī mazā telpā. Visas mūsu etīdes un izrādes tapa 20–30 kvadrātmetru lielās telpās, kur mēs pieradām pie tuvplāna teātra. Taču lielākas telpas prasa cita veida pieeju gan mizanscēnu veidošanai, gan aktierdarbam, kuru mēs neapguvām. Tagad LKA Teātra mājā Zirgu pasts vismaz ir Karamazovu zāle^[7], kas dod plašākas iespējas par «istabas teātri». Kā apgūt lielās skatuves specifiku, ja nav tādu iespēju?

Zane. Jūs bijāt pirmā LKA studentu grupa, ar kuru strādāja Dāvids. Kā tu atceries šo pieredzi, ņemot vērā, ka mūsu aktieru un režisoru izglītošana lielā mērā balstīta Staņislavska sistēmā?

Kārlis. Mēs bijām cerējuši, ka kursa vadītāja Māra Ķimele kā spēcīga psiholoģiskā teātra režisore veidos ar mums izrādi. Bet tad ieradās Dāvids, un sākumā mēs nesapratām, kāpēc viņš ir izvēlēts. Taču bija skaidrs, ja Māra viņu ir uzaicinājusi, tad viņai ir kāds nodoms. Studiju procesā metodiski mums tika atgādināts, ka neesam pietiekami labi. Jau pirmajā studiju dienā Māra mūsu visus nosēdināja rindā un teica: «Ja man būtu jāuzņem režisoru kurss, varbūt pāris no jums tajā būtu. Es nezinu, vai kādam no jums ir izredzes kļūt par režisoru.» Tas liek būt aktīvam, tomēr tādā dīvainā veidā. Reizēm ļoti pietrūkst pozitīvas pašapziņas. Tu ej un dari tāpēc, ka tev nav, ko zaudēt, nevis tāpēc, ka tu jūties pietiekami kompetents un spēcīgs. Pie Dāvida kādā otrajā nedēļā bija vingrinājums, kurā nostājāmies cits citam pretī divās līnijās un bija jāiet pie partnera pateikt: «Es tevi mīlu!» Mēs ar trīsarpus gadu psiholoģiskā teātra pieredzi reaģējām kā nu kurš – cits piegāja pie partnera un sāka raudāt, cits – kaut ko lūgties… Dāvids teica: «Klau, vai jūs nevarat vienkārši pieiet un pateikt: «Sveiki, tu man patīc»?» Mums toreiz likās, ka ar to būs par maz, ir jāveido tēls ar treknu biogrāfiju un noteikti ar kādu drāmu vai traģēdiju, vismaz ar ciešanām fonā.

Tiek strādāts ne tik daudz pašattīstībai, bet tam, «lai mani pamana»

Darbs ar ķermeni un maskām mums bija liels jaunums. Tā kā mums nebija, ko zaudēt, mēs pilnībā uzticējāmies un metāmies iekšā jaunajā pieredzē, kas bija fiziski izaicinoša, nogurdinoša un ļoti intensīva. Un kādā brīdī mēs sākām aptvert šo tehniku un izjust prieku. Pēc tam jau bija tikai jautājums, kā tas izvērtīsies izrādē. Pēc dažiem gadiem asistenta lomā Dāvida meistardarbnīcā ar citu studējošo grupu es atkal redzēju tos skeptiskos skatienus. Un, atceroties sevi studiju laikā, es secināju, cik labi, ka toreiz mēs uzticējāmies un gājām līdzi Dāvidam.

Dāvids. Un rezultāts bija izcils!

Zane. Dāvid, kādi ir tavi iespaidi par Latvijas teātra skolu un kā tie laika gaitā mainījušies?