Brīvības bauda

Lietuvas Nacionālais drāmas teātris šoruden savu sezonu atklāja ar vērienīgu poļu režisora Lukaša Tvarkovska iestudējumu Republika. Tas ir jau otrais Tvarkovska darbs Viļņā, iepriekšējais, Prospera Mermē noveles Lokis inscenējums (2017) arī sajūsmināja kā ar ieceri, tā izpildījumu.

Noteikti ir vērts doties uz Lietuvu, lai pie pirmās izdevības noskatītos Republiku, jo tā ir īpaša skatīšanās pieredze un iespēja baudīt lietuviešu aktierskolu.

Ceļā uz totālo teātri

Poļu režisoram Lukašam Tvarkovskim ir 37 gadi, viņš ne tikai iestudē izrādes, bet veido instalācijas, labpārt izmanto video, un par saviem nozīmīgākajiem darbiem nosauc vairākus. Vroclavā uzvesto Lila Negr – veltījumu Aleksandram Vertinskim, kas radīts sadarbojoties īpaši uzaicinātiem tēlniekiem, māksliniekiem, videodizaineriem, mūziķiem, kas darbojas elektroniskās mūzikas jomā. Un turpat Vroclavā uzvesto Klīnika: mīla aukstāka par nāvi, ko iedvesmojis vācu 60. – 70. gadu kino.

Vārdu ir neprātīgi daudz, tie veļas skatītājiem pāri kā viļņi, pārņem kā cunami

Savukārt Krakovas vecajā teātrī viņš iestudē Vispjaņska Staņislava Akropoli, mēģinot atgriezties pie teātra pirmavotiem, pārvērtēt sarežģīto simbolisma tekstu – pēc tā savulaik tapusi viena no Ježija Grotovska režijas leģendām. Vispjaņskim seko brāļi Grimmi un top izrāde Grimmi: melnais sniegs, kurā  Tvarkovskis pirmoreiz izmanto virtuālās realitātes tehnoloģijas.

Kādā brīdī viņa izrādes ierauga Nacionālā drāmas teātra direktors Martins Budraitis un uzaicina režisoru pastrādāt Viļņā. Pirmā iepazīšanās notiek, kamēr Tvarkovskis darbojas kā Kristiana Lupas asistents, iesudējot Tomasa Bernharda lugu Varoņu laukums (2015) – izrāde pēc tam ar panākumiem tiek rādīta dažādos teātra festivālos. Jau tolaik tiek apspriesti turpmākas sadarbības plāni, Budraitis piedāvā padomāt par Prospēra Merimē noveli. Divi gadi šķir priekšlikumu no īstenojuma – jāsavāc materiāli, jāuzraksta luga, jāsameklē aktieri.  Izrādē par to, kā cilvēkā pamostas zvērs, pamatsižets, proti, leģenda par vilkati, maiņveidi Loķi (lāci) savijies ar diviem citiem dokumentāliem stāstiem: par lietuviešu mākslinieku, fotomeistaru Vitu Luckus un par Marī Treņtiņjanas traģisko bojāeju Viļņā no viņas drauga, rokmūziķa Bertrāna Kanta rokas. Loķa pirmizrāde notiek 2017. gadā, un tajā brīdī top skaidrs, kas īsti ir totālais teātris – tieši tas, ko Tvarkovskis uzvedis uz Lietuvas Nacionālā drāmas teātra skatuves. 

Ideālās kopienas meklējumi

Aktieru izvēle Tvarkovskim ir sevišķi svarīga. Viļņā viņam ir pilnīga rīcības brīvība un pirms Republikas iestudēšanas notiek atklāts kastings, uz kuru piesakās vairāk nekā 170 aktieri. Režisors pagūst satikties tikai ar pusi no gribētājiem, un savāc 14 cilvēku komandu.

Arī Republika top vairāk nekā divus gadus. Pats galvenais ir pētījums par to, kādas vērtības spēj apvienot cilvēkus. Kādas vērtības  izvirzīsies iestudējumam izvēlēto aktieru uzmanības centrā, kādas – nonivelēsies un izzudīs? Kas kļūs par apvienojošu faktoru tiem, kas izrauti no ierastās sociālās vides? Atlasi izturējušie aktieri un tehnisko darbinieku grupa dodas uz dziļiem, pamestiem Lietuvas laukiem, dzīvo komūnā, pa dienu veic pašus vienkāršākos, izdzīvošanai nepieciešamos darbus, bet vakaros apgūst tehnomūziku. Reivs kļūst par šīs «republikas» eksistences pamatu, mūzika un deja – katru dienu citā vietā – apvieno šos ļaudis, ģenerē idejas par ideālo pasauli un likumiem, kas tajā valdīs. No dejas izaug attiecības, atklātas sarunas, fantāzijas. Dejām seko pētījumi – par vēsturi, par dažādu kopienu sadzīvošanas pieredzi, par antiutopijām un priekšstatiem par cilvēces nākotni.

Pēc tam top luga, kuru kā mozaīku raksta dramaturģe Joanna Bernarčika, tā kalpo par pamatu sešu stundu izrādei, kurā skan dažādas valodas: ir dialogi lietuviski un angliski, skan replikas krievu valodā, ir vārdi, kuri parādās tikai titros, ir klusums, ir mūzika – un arī tā kļūst par nozīmīgu kopējā teksta sastāvdaļu. Vārdu ir neprātīgi daudz, tie veļas skatītājiem pāri kā viļņi, pārņem kā cunami. Taču tekstā skan mūzika, tajā izkūst kustība, deja, aktieru eksistence izrādes telpā, darbības zonas, gaisma, video – viss eksistē vienlaicīgi, un skatītājs ikkatru sekundi, kuras kopā veido tās sešas stundas, ir iegremdēts  šajā koncentrātā