Ievads tēmai

Žurnāla Teātra Vēstnesis piedāvātā tēma par skatuves mākslas izglītību nākotnei mani interesē jau labu laiku, kopš Latvijas Kultūras akadēmijā sāku vadīt maģistra studiju apakšprogrammu Teātra māksla, kas 2018. gadā tika integrēta jaunizveidotajā starpdisciplinārajā maģistra programmā Audiovizuālā un skatuves māksla, un pēc tam kādu laiku – LKA Skatuves mākslas katedru (2017–2022). Šai tēmai varētu veltīt vairākus žurnāla numurus, bet šoreiz izvēlējos salīdzināt Latvijā pieejamo skatuves mākslas izglītību ar idejām un pieredzi, kas sakņojas citos kontekstos.

Tēmas centrā ir apaļā galda saruna ar Latvijas teātra māksliniekiem, kuri izglītību ieguvuši vai papildinājuši ārzemju skolās – Jāni Balodi, Katrīnu Dūku, Ievu Džindžu, Arnitu Jaunsubrēnu, Tomu Liepājnieku un Ivetu Poli. Pat ja par dažiem no viņiem vēl neesat neko daudz dzirdējuši, ir vērts ieklausīties viņu pieredzes stāstos, jo tie ir patiesu meklējumu vadīti un īstenoti, pārvarot dažādas grūtības un ieguldot savu finansējumu. Uzmanīgu dara atziņa par mūsu teātra kopumā visai noslēgto un uz sevi koncentrējušos vidi, kura negribīgi pieņem «citplanētiešus» jeb profesionāļus, kas izglītību ieguvuši ārpus Latvijas.

Ir vērts ieklausīties pieredzes stāstos, jo tie ir patiesu meklējumu vadīti un īstenoti

Šo centrālo sarunu papildina intervija ar Haineru Gēbelsu, vācu režisoru, komponistu un ilggadīgu Justus Lībiga universitātes Gīsenē Lietišķā teātra institūta profesoru, kurš, starp citu, ir bijis Arnitas Jaunsubrēnas maģistra darba vadītājs. Gēbelsa pirms vismaz desmit gadiem sarakstītā eseja Pētniecība vai arods? Deviņas tēzes par skatuves mākslas izglītības nākotni joprojām ir aktuāla, jo īpaši Latvijā, kur skatuves mākslas izglītība bakalaura līmenī ir vislielākajā mērā orientēta uz aroda jeb meistarības apgūšanu, pārāk maz laika atvēlot studējošo refleksijai par to, ar ko viņi nodarbojas. Turklāt bieži esmu ārzemju kolēģiem noklusējusi to, ka Latvijā tiek sagatavoti aktieru kursi konkrētiem institucionālajiem teātriem. Cik man zināms, nekur pasaulē tā nenotiek, un institucionālo repertuārteātru spēcīgo varas pozīciju Latvijas teātra ainā ir grūti izskaidrot.

Varas attiecības gan izglītības sistēmā, gan starp studentiem un pasniedzējiem ir gandrīz caurviju motīvs sarunai ar režisoru un pedagogu, LKA goda profesoru Dāvidu Džonvanzanu un režisoru, aktieri, dramaturgu un teātra pedagogu Kārli Krūmiņu, kurš daudz strādājis ar viņu un no viņa mācījies. Stāsts ir arī par vērtībām, kuras būtiskas vēl vienam šīs tēmas sarunu biedram – Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas Laikmetīgās fiziskās performances maģistra programmas izveidotājam un vadītājam profesoram Jiri Naelam. Šīs programmas pirmajā uzņemtajā kursā studēja Latvijas aktrise Iveta Pole.

Katrā ziņā ceru, ka šīm sarunām ir potenciāls iedvesmot gan esošos un topošos skatuves mākslas studentus, gan pedagogus.