«La KRITUSĪ». Ticība un cerība

Melnbalta teātra programmiņa, uz kuras vāka rakstīts: «La KRITUSĪ. Džuzepe Verdi. Edgars Mākens. Ināra Slucka.» Tas uzreiz atsauc atmiņā vairākas citas ar tādu pašu lakonismu pieteiktas Latvijas Nacionālā teātra izrādes: «Rainis. Kairišs. Dzudzilo» jeb Uguns un nakts; «Ibsens. Grīgs. Kairišs» jeb Pērs Gints; visbeidzot «Vailds. Štrauss. Kairišs» jeb Salome. Līdz ar to vismaz divi loģiski jautājumi: kādēļ Teātra Vēstnesim vajag tieši manu redzējumu un vai man savukārt vajag doties uz Nacionālo teātri? Atbilde uz pirmo jautājumu, pieņemu, varētu būt šāda: tādēļ, ka La KRITUSĪ ir muzikāla izrāde. Kamēr Viesturs Kairišs pēc iepriekšminētajām izrādēm manu uzmanību vairāk pievērsis ar iestudējumiem Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un Dailes teātrī, Ināra Slucka turpinājusi sadarbību ar komponistu Edgaru Mākenu, kas 2021. gadā tika īstenota kameroperā Kontakts Ģertrūdes ielas teātrī. Turpretī vēl senāk, 2015. gadā, Latvijas Nacionālajā operā Ināras Sluckas režijā uzvedumu piedzīvoja Džakomo Pučīni opera Manona Lesko.

Kas vieno šos trīs režisores iestudējumus? Runājot par saturu, Ināra Slucka arī devusi skaidru atbildi: «Man viena no būtiskām izrādes La KRITUSĪ tēmām ir vientulība. Un, protams, mīlestība.» Tātad – turpinājums Kontakta un Manonas Lesko tēmām. Turpretī formas ziņā par vienojošu paņēmienu jāsauc dramatiskā teātra un citu mākslas jomu sapludinājums – Manona Lesko palikusi atmiņā ar izrādes struktūrā un vēstījumā principiāli nozīmīgu video mākslinieces Katrīnas Neiburgas veikumu (no turienes arī pašreizējie režisores domubiedri – scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un kostīmu māksliniece Keita), kameroperā Kontakts lakoniskā izteiksmē mijiedarbojās mūzika, libreta stāstījums un divu solistu skatuviskā darbība, bet tagad, 2023. gada 24. maijā uz Nacionālā teātra Lielās zāles skatuves, pastāvīgi mainījās dramatiskais tēlojums un dziedājums. Un atkal divi jautājumi: vai šāds mākslinieciskais princips ir katrā ziņā nepieciešams, un vai tas ir aktuāli – teātra izrādē pārlikt Verdi Traviatas sižetu, kas principā vēsta par tikpat vispārzināmām un tikpat aizvēsturiskām jūtām un kaislībām (un to likumsakarīgo iznākumu) kā Manonas Lesko un kavaliera de Grijē piedzīvojumos? Izrādās, ka jā. Ināra Slucka, ziniet, ir gudra sieviete un gudra māksliniece. Viņa zina, ko dara.

Lai, piemērojoties izrādes koncepcijā ietvertajiem spēles noteikumiem, radītu veiksmīgu muzikālo partitūru, nepieciešams kā komponista, tā aranžētāja talants, kā personiskā gaume, tā polistilistisks skatījums. Un Edgaram Mākenam šādas dotības neapšaubāmi piemita. Ieguldīts nopietns darbs, lai Verdi Traviatas tēmas sakausētu ar 21. gadsimta autora pieredzi, radīts opuss septiņu mūziķu ansamblim (pats Mākens pie taustiņinstrumentiem, perkusionists Raitis Viļumovs, altists Pēteris Trasuns, čelliste Dace Zālīte-Zilberte, kontrabasists Viktors Veļičko, alta flautu spēlē Andis Klučnieks, bet basklarneti – Laima Ratniece-Miltiņa), klāt vēl zāles akustikai un arī kompozicionālajai iecerei nepieciešamie elektroniskā skaņu celiņa pieskārieni – un, lūk, Mākenam var uzticēties viscaur. Gan skaņuraksta emocionālajās metamorfozēs, gan pavisam negaidītos pavērsienos – tā, piemēram, otrajā cēlienā Daiga Gaismiņa dzied Edgara Mākena pārradītu šansonu, kur pamatā, atvainojos, vecs šlāgeris ar vārdiem, kas vēl briesmīgāki par «oriģinālmūziku». Taču tas darbojas. Jau pašā sākumā basklarnete kopā ar citiem zemajiem tembriem Verdi melodiju pārvērš par kaut ko līdzīgu Vāgnera Dievu mijkrēšļa vadmotīviem. Arī tas darbojas.