Ak, Ildiko!

Pirmā Dailes pirmizrāde pa ilgiem laikiem bez stāvovācijām. Vai tas nozīmē, ka izrādi noņems, pirms tā paspējusi iespēlēties un iegulties gludās sliedēs? Iespējams. Ne man par to spriest. Lai gan diezgan droši šķiet tas, ka pēc pirmizrādes iestudējums vēl mainīsies, jo pēdējā brīdī atceltais publiskais ģenerālmēģinājums liecina par sasteigtiem lēmumiem. Iespējams, tieši tas ir iemesls, kāpēc paklanoties manāms tāds kā mulsums aktieru un radošās grupas sejās.

Starpbrīdī kolēģe sūdzējās, ka esot redzējusi par daudz savā dzīvē. Uz ko es atbildēju, ka kritiķiem noderētu atprātotāju pakalpojumi, kas reizi desmit gados vai biežāk atbrīvotu mūsu cietos diskus no uzkrātajiem failiem. Jo, redziet, man nav pieredzes ar Liliomu, tāpēc sevi šoreiz pat redzu kā privileģētu skatītāju bez nepieciešamības salīdzināt, bez atmiņām par spilgtiem tēlojumiem, bez vilšanās interpretācijā. Man priekšā ir vizuāli aizraujošs, tehniski nostrādāts, no aizspriedumiem brīvs laiks teātrī, kurš jau no pirmajām minūtēm mani tur stingri savos grožos.

Nevarētu teikt, ka Ildiko Gāšpāras izrādes ir vienmērīgas. Arī Degunradži Dailē bija neparedzami mainīgi stilistikā, tempā, ainu dažādībā. Tā pirmās piecpadsmit aizrautības minūtes nomaina drusku stiepts, drusku garlaicīgs turpinājums. Viena no apskaužamām režisores vērtībām šķiet spēja palikt pie sava. Pat tad, ja aina manāmi slīd ārā no uzmanības, ja zaudē asumu, viņa to turpina. Un tieši turpinājumā rodas tās pārlaicīgā ķecerība, mode un vērtība. Ziniet to saspringumu zālē, kad ikviens seko katram notikumam uz skatuves, it kā ar aizturētu elpu censtos nepalaist garām ne sīkāko detaļu? Tieši tāpat es izjūtu arī skatītāju panīkumu. Kad vairs nav iemesla skriet līdzi, koncentrēt uzmanību. Visticamāk, tā pirmā zāles sajūta ir tas, pēc kā tiecas lielākā daļa repertuārteātra izrāžu veidotāju, – turēt skatītāju savos nagos, kontrolēt viņa emociju gammu, domu līknes ar raitu pārbaudītu paņēmienu un struktūru maiņu. Un bieži vien varētu padomāt: ja zāle ir panīkusi, ja tās enerģija vairs nav nospriegota, tad nav izdevies. Tieši tāpēc Ildiko Gāšpāras izrādes man šobrīd jau kļuvušas īpašas – ar nevēlēšanos izpatikt tradīcijai un publikas gaidām, ar atteikšanos pakļauties skatītāja rijīgajai alkatībai pēc jauna notikuma, jauna joka, jauna tēla, bet ar spītīgu turēšanos pie sava tempa, sava ainas risinājuma un laika. Līdzīgi kā ar vārdiem – kad tos bieži atkārto, tiem mēdz pazust semantiskā jēga, atstājot tikai to taustāmās daļas. Kādu brīdi jūties apjucis, varbūt dusmīgs, bet ar laiku no morfēmas bez nozīmes rodi jaunu prieku un citu jēgu – tas ir tas pats, bet tomēr kas cits, cik viegli ir izjaukt prāta iedibināto kārtību. Tādas ir Ildiko Gašpāras ainas. Tās nav garlaicīgi garas un nevajadzīgas. Tās ir apzināti garas un brīnišķīgas savā jaunajā realitātē, ko tās rada.