«Elles vēji» un atmiņas

Šekspīra traģēdijā Romeo un Džuljeta ir neapšaubāmi varoņi – pārkāpuši vecāku nospraustās robežas un tātad arī noteiktus sabiedrības noteikumus, viņi tomēr ir nevis likumpārkāpēji, bet mīlētāji, kuru jūtas ir spēcīgākas par laikmeta radītajiem šķēršļiem, un kā balva viņiem tiek piešķirta savienošanās vismaz nāvē. Cits Renesanses dižgars, Dante Aligjēri, savus nelaimīgos mīlētājus Paolo un Frančesku, kuri tieši tāpat kāpuši pāri saprāta un noteikumu žogiem, pēc nāves atrod otrajā elles lokā, kur mīt tie, kas grēkojuši mīlas vārdā, un daļa no viņu soda ir nebeidzama virpuļošana «elles vējos». Tātad divkārt traģēdija, jo arī taipus dzīves robežai viņiem nav miera un atzīšanas.

Dubultā traģēdija kā apakštonis skan cauri Indras Rogas iestudētajai izrādei – brīžiem skaļāka, brīžiem tik tikko manāma, jo šis režisores darbs ar nesenējiem audzēkņiem laika ziņā sakrita ar Mihaila Gruzdova aiziešanu mūžībā. Un viņa klātbūtne ir sajūtama viscaur. Jau pirms aktieru uznākšanas, kamēr skatītāji kāpj Valmieras teātra pagaidu mājvietas Kurtuve stāvajās rindās, garš stāvs ar raksturīgi asu profilu slauka nākamo spēles telpu, un tā ir zīme, saprotama katram, kurš kaut vai garāmejot saskāries ar Gruzdova un Rogas pedagoģisko sistēmu. Vēlāk šai personai būs nepārprotama Dantes Aligjēri loma – autors sekos savu varoņu likteņiem, bet arī tad Krišjānis Strods spēlējot paturēs pa niansei, pa kādam skolotājam raksturīgam žestam. Citādā veidā Gruzdova nots atskan pašā iestudējuma tēmā par kaislības un grēkapziņas nesaraujamo saikni. Šī tēma gandrīz vienmēr bija nolasāma viņa režijās, taču līdz šim nebija jūtama Indras Rogas darbos. Un ir vēl trešais atgādinājums, kas vijas cauri Paolo un Frančeskas stāstam, tieši ar to nesaistīts: dūmu burbuļi, ko ik pa brīdim kāds izpūš, kamēr citi mēģina tos noķert vai vienkārši noraugās mirklīgajā un nepaturamajā skaistumā.

Tomēr, lai cik traģiska šķistu zemstrāva, iestudējumam Paolo un Frančeska vairāk piemīt nule no skolas tvēriena izrāvušos jaunu cilvēku bezbēdība un trakās iedomas. Spēlējam delarti 21. gadsimtā! Un jaunie to dara, turoties ne tik daudz pie maskām, kā pie klejojošu artistu gara: ņemam to, kas pa rokai, pārveidojam par to, kas nepieciešams, un improvizējam savu stāstu. Šāds piegājiens izrauj dzeloni tam, kurš, teiksim, gribētu iebilst pret Annas Heinrihsones tērpu un spēles laukuma noformējuma pārgalvīgo eklektiku – varoņiem vienlīdz labi piestāv kā Renesanses apmetnis un micīte, tā mūsdienu rītasvārks, armijas zābaki un laiviņkurpes, putuplasta strūklaka atklājas skatienam, ja kāds atvelk tādu kā dušas aizkaru ar Hieronīma Bosa Pasaulīgo baudu dārza apdruku, bet Ravennas palaco torņistaba, kur mīt Frančeska, ir visparastākās saliekamās trepītes. Viss tiek uznests un nonests skatītāju acu priekšā, pārveidots un piemērots, un aizmests pa roku galam, kad vairs nevajag. Nav prastā un cēlā, nav nederīgu materiālu, lietā tiek likts gan ietinamais papīrs, gan iesaiņojumu plēve. Šajā rotaļīgajā vidē kā atgādinājums par citu realitāti laiku pa laikam parādās mazs karalauka modelītis – leļļu izmēra tanciņi, sīkas apdegušas mašīnītes, nolauzti žagaru kociņi. Frančeska uzpūš burbuli, un virs tanciņa parādās sprādziena dūmu stabiņš – kāda sīka dzīvībiņa izdziest, jo karš jau notiek visos laikos, un vienmēr kāda no darbības personām tajā dodas.