Kaislību izdedzinātais lauks

Valmieras drāmas teātrim šajā sezonā izdodas pārsteigt. Tā vien šķiet, ka ekstremālie darba apstākļi un nepārtrauktā dzīve uz riteņiem arī mākslinieciskajā ziņā teātri ir pavirzījusi ārpus komforta zonas. Vismaz par to vedina domāt Ineses Mičules izvēle iestudēt Jūdžina O’Nīla traģēdiju Sēras piestāv Elektrai. Šis ir otrais gadījums Latvijas teātra vēsturē, kad kāds režisors uzdrošinājies ķerties klāt apjomīgajai triloģijai, jo luga patiesībā sevī slēpj trīs kompozicionāli nobeigtus darbus – Mājupceļš, Vajātie un Apsēstie. Pirmo reizi Menonu ģimenes drāmu 1997. gadā Nacionālā teātra Aktieru zālē risināja Oļģerts Kroders. Zinot šo faktu, Ineses Mičules vēlme iestudēt Sēras piestāv Elektrai šķietas iederīga gan Valmieras teātra kroderiskajā garā, gan arī ļoti atbilstoša pašai režisorei, kura labi saprotas ar amerikāņu dramaturģiju un virtuozi spēj strādāt ar tekstu, ielasoties līdz lugas un katra tēla būtībai.

MĪTI

Nobela prēmijas laureāta Jūdžina O’Nīla darbi ir kā kastes ar dubulto dibenu. No vienas puses tie rāda konkrēta laika un vietas determinētu cilvēku kopumu, no otras – spoguļo arhetipiskas situācijas un sengrieķu mītos smeltus notikumus. Jau 1926. gadā O’Nīls savā piezīmju žurnālā aizdomājās par iespēju uzrakstīt mūsdienīgi psiholoģisku lugu, sakausējot to vienā veselumā ar seno grieķu traģēdiju sižetu. Interesi par antīko un mītisko pasauli provocē intelektuālā un garīgā krīze, ko līdzi nes Pirmais pasaules karš, kā arī Karla Gustava Junga mītiskajās struktūrās balstītie pētījumi.

Lugā Sēras piestāv Elektrai atsauce uz mītu ir skaidra un nepārprotama, par ko liecina jau tās nosaukums. Varētu sagaidīt, ka tikpat acīmredzami autors būs izmantojis sengrieķu traģēdiju. Taču lugā nav neviena personāža ar Elektras vārdu. O’Nīls Menonu dzimtas stāsta darbību ir pārcēlis uz Jaunanglijas mazpilsētu 19. gadsimta 60. gados un sengrieķu traģēdijas varoņus transformējis Pilsoņu kara varoņu ģimenē. Iespējams, ka šo lugu var pat skatīt divos līmeņos – vēsturiskajā un mītiskajā.