Grēkāzis

Viktors Arājs ir viens no zināmākajiem kolaboracionistiem Otrā pasaules kara laikā. Slavenāks varētu būt tikai arī Arāja komandā dienējušais lidotājs Herberts Cukurs, kura dzīve un nāve ilgu laiku iedvesmojusi grāmatas, filmas, mūziklus un tiesas procesus. Tomēr atšķirībā no citiem kolaboracionistiem par Viktora Arāja morālo stāju un viņa personību īpaši daudz diskusiju nekad nav bijis. Neviens nerakstīs grāmatas par to, ka viņš patiesībā ir latviešu patriots, kurš gribēja tikai labu. Neviens nerakstīs par atsevišķiem cilvēkiem, kurus, iespējams, viņš ir paglābis. Jo Viktors Arājs ir slepkava. Viņš ir simbols nacistu varai Latvijā un turklāt vienīgais latvietis – nacistu kolaborants, kurš par saviem noziegumiem ir notiesāts godīgā un taisnīgā tiesā demokrātiskā valstī. Lai arī ne vienīgais, kurš ticis apsūdzēts.

GRĀMATA

Izrādei kvadrifrons/nebiju-nezinu-neatceros">Nebiju. Nezinu. Neatceros. pamatā ir grāmata Viktora Arāja tiesas prāva^[1], kurā apkopoti žurnālista Kārļa Štamera pieraksti no Hamburgas zemes tiesas procesa (1977–1979). Vēsturnieks Uldis Neiburgs ievadā skaidro nacistu okupācijas varas mērķus, veidojot Viktora Arāja komandu 1941. gada vasarā. To papildina vēsturnieku Kārļa Kangera un Andrieva Ezergaiļa informācija kā par prāvas uzsākšanu, tā arī par trimdas latviešu sabiedrības attieksmi un iesaisti tajā.

Paulas Pļavnieces režisētajai izrādei dramaturģijas salikumu veidojis Kārlis Vērdiņš, apbalvots dzejnieks, filoloģijas doktors, viņa spalvai pieder operu libreti. Pirms Nebiju. Nezinu. Neatceros. pirmizrādes man bija ilūzijas par izrādes dramaturģijas līdzību ar Pētera Veisa lugu Izmeklēšana. Patiesībā Vērdiņš izvēlējies cieši sekot Štamera grāmatai. Tāpat saglabāta trimdinieka Štamera raksturīgā leksika, piemēram, cietuma kamera tiek saukta par celli. Izrādes dramaturģija veidota ciešā sadarbībā starp dramaturgu, režisori un aktieriem.

Teātra trupas Kvadrifrons iecere nav bijusi attēlot vēsturisko patiesību par holokaustu Latvijā vai tajā līdzvainīgajiem cilvēkiem. Izrādes anotācijā uzdots jautājums: «Kā pierādīt Arāja vainas patiesos apmērus, ja klusē gan viņa vainas dēļ mirušie upuri, gan viņa dzīvie līdzdalībnieki?» Patiesībā jautājums ir uzdots nepareizi, jo uz viņu kā kara noziedznieku, kas Frankfurtē dzīvo ar sievas uzvārdu, norādīja vismaz divi bijušie Arāja komandas dalībnieki Manuels Veiss un Jānis Eduards Zirnis, kuri abi no nacistu kolaborantiem bija kļuvuši par padomju ietekmes aģentiem latviešu trimdā. Padomju vara par Viktora Arāja atrašanās vietu un jauno uzvārdu zināja krietni pirms prāvas, jo 1963. gadā iznākušajā dokumentālajā filmā Vilkači teikts: «Šeit viņi ir – šāvēju komanda pilnā sastāvā! Bandas vadonis SD hauptšturmfīrers Viktors Arājs vēl šodien dzīvo Rietumu brīvajā pasaulē un sevi pārdēvējis par Zeibotu.»^[2]

ABSURDS TEĀTRIS

Skatuves iekārtojumu scenogrāfs Andris Kaļiņins veidojis kā mainīgu labirintu no norobežojošām gumijas lentēm, kādas izmanto lidostās, tā radot asociācijas ar birokrātismu, aukstumu, bet vienlaikus atklājot tiesībsargājošo institūciju bezspēcību pret vandali, kurš nolēmis šos pieklājīgi izvietotos ierobežojumus pārkāpt.