Zīmju mīnu lauks

Daži pēdējie gadi ir kardināli mainījuši attieksmi pret mākslu. Vismaz man. Notikumi gan pasaulē, gan Latvijā skarbi atgādina, ka dzīves laiks ir dāvana, ko pēkšņi var atņemt, tāpēc pret to jāizturas ar cieņu. Profesionāli tas nozīmē greznību atteikties būt par «visēdāju», bet skaidri definēt, kāpēc ziedot savu laiku noteiktam artefaktam. Man nebija un nav šaubu, ka Viestura Kairiša Hamlets Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī ir mākslas darbs, kas gandarī par tam veltīto laiku. Tomēr arī rada izbrīnu par režisora izteiksmes līdzekļu izvēli, bet vēl vairāk – par vēstījumu, kādu šie mākslinieciskie paņēmieni ļauj nolasīt.

Viesturs Kairišs un izrādes dramaturgs Romāns Dolžanskis ir laikmetīgojuši Viljama Šekspīra «mūžīgo stāstu» ar mūsdienu reālijām, kuras darbojas kā noteiktas zīmes. Metaforas. Atļaušos nelielu teorētisko atkāpi. Metafora ir ļoti īpašs nozīmes pārnesums. Tā principiāli atšķiras no simbola, kas ir diezgan statiska lieta, proti, kaut kāda jēdziena vai parādības tēlains aizstājējs. Čūska, kas apvijusies ap biķeri, ir kaducejs jeb medicīnas simbols, sarkanbaltsarkans karogs apzīmē Latvijas valsti un tā tālāk. Metafora mūsdienu teorētiskajā izpratnē ir ne tikai tēlains salīdzinājums, bet noteikts konceptuālas domāšanas veids un tātad – process. Sarkanbaltsarkanās joslas mūsu karogā var gan vedināt atpakaļ – uz leģendu par tā rašanos, taču turpinājumā tām nekāds šifrējums nav paredzēts. Metafora, kas norāda uz paradoksālu līdzību starp lietām, parādībām, personībām, kas uzskatītas par pilnīgi nošķirtām, ne vien ir, bet noteikti prasās šķetināma tālāk. Un tad atsedzas jauni slāņi, uzrādās konsekvences, par kurām iepriekš i prātā neienāktu domāt.

Viestura Kairiša un Ievas Jurjānes radītās skatuves zīmes vienmēr ir tālākas šifrēšanas vērtas. Tomēr, skatoties viņu izrādes, piemēram, Brandu Dailes teātrī, man palaikam uzmācas jautājums, vai tas, ko redzu, patiešām tā arī ir domāts, vai arī pats par sevi interesantais tēls ir izrauts no konteksta un pēc ieceres tam tikpat plikam un statiskam arī jātiek uztvertam.

LĪĶU MUŠAS UN IERAKUMI

Īpaši nozīmīgi šie jautājumi ir Hamletā, kas ir uzsvērti politiska izrāde jeb «kara laika hronika». Hamleta skatuves telpa ir metaforu sablīvējums, tās nepārtraukti maina savu nozīmi atkarībā no darbības un konteksta un vienlaikus ir izrādes struktūras konsekventākā daļa. Elsinora šajā izrādē – nav divu domu – ir Putina valsts kara un tirānijas apstākļos.