Veltīts Ligitai, Aivaram un daudziem citiem

Apsēžoties skatītāju rindās, kas izkārtotas uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra skatuves, un vērojot centimetrus 40 augsto pelēko spēles platformu, kuras vidū redzams brūndzeltenoranžos toņos iekrāsots apaļš paklājs, sapratu, ka tas man kaut ko atgādina. Kaut ko, kam ir saistība ar šā vakara izrādi Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, kas tapusi pēc politiķes, diplomātes un mākslas vēsturnieces Sandras Kalnietes biogrāfiskā romāna un ko iestudējusi Laura Groza. Un tūlīt arī nāca atbilde – tā taču ir vēsturiskā Kalnietes pašas adītā kleita, ar kuru viņa bija redzama daudzos trešās Atmodas notikumos un kas iespiedusies atmiņā tikpat spilgti kā mikrofonam izrautais vads Mavrika Vulfsona runas laikā PSRS AP kongresa tribīnē vai Ojāra Rubeņa balss, kas pārtrauca Panorāmu 1991. gada 20. janvāra vakarā ar ziņām no Bastejkalna. Tādas kā laika zīmes, kas pieejamas noteiktam cilvēku lokam. Tiem, kas to piedzīvojuši.

Atmiņā palicis teikums, ka bads un nāves tuvums lika aizmirst par ieaudzinātajām vērtībām un morāli

Pēc brīža uz skatuves parādās izrādes dalībnieki un mistrotā apļa centrā nostājas viņa – Ingas Misānes-Grasbergas Ligita, tērpta līdzīgā kleitā ar līdz galam neaizdarītu kleitas aizmuguri, bet krāšņi ieveidotiem matiem, un vēl pēc brīža mēs uzzinām, ka viņa pošas svētkiem un viņai ir 15 gadi. Gandrīz 15. Vēl pāris teikumu, zaļās kurpītes, ko sagādājis tētis pirmajai lielajai ballei, un klauvējiens pie durvīm, kam seko pavēle sakravāt mantas un doties. Ir 1941. gads. Tātad tā nav grāmatas autore, jo viņa vēl nav dzimusi. Tā ir viņas mamma. Raibais paklājs tiek saritināts, tajā ievīstītas mantas, zem pirmā paklāja atklājas nākamais, tad vēl viens, tad vēl daudzi visas izrādes garumā. Dažas paklāju maiņas iezīmē videoprojekcijas. Te jaušama gan vagona dēļu grīda, gan dubļi, gan lauks, gan mežs, gan sibīriešu mājām raksturīgie sienu paklāji ar un bez briežiem. Toties veids, kādā cits pēc cita paklāji noritinās, raisa asociācijas ar pankūkām jeb Sibīrijas kontekstā – bliņām. Ēdienu, kas neparādās nevienās izsūtīto atmiņās, jo tur parādās nātres, egļu jaunie dzinumi, gārsa, meža ogas, iemainīts kartupelis un no tā nogrieztā puse stādīšanai. No izrādes sākumdaļas, kurā aktieri cits caur citu satrauktā un piepaceltā balsī met skatītājos frāzi pēc frāzes, kam jāliek saprast izmisums un bezpalīdzība notiekošā priekšā, visvairāk atmiņā palicis teikums, ka bads un nāves tuvums lika aizmirst par ieaudzinātajām vērtībām un morāli. Zagt un melot, ja ir cerība glābt dzīvību, vairs nav grēks. Karš ir kas vairāk par divu karaspēku cīņu. Un tomēr sāpju slieksnis, tostarp garīgu un morālu ciešanu, mums katram ir savs.