Tumsas laika dziesmas
Izrāde «Kaukāziešu krīta aplis» Dailes teātrī
Viesrežisora Datas Tavadzes Dailes teātrī īstenotais Bertolta Brehta lugas iestudējums būtiski papildina latviešu teātra telpu ar episkā teātra pieredzi un liek atcerēties citus ievērojamā dramaturga un teātra teorētiķa lugu uzvedumus, kas veidojuši sava laika kultūras un teātra ainavu.
BREHTISKĀS UN «NEBREHTISKĀS» INTERPRETĀCIJAS
Pirmajam, Pētera Pētersona radītajam Brehta vilnim ar lugu Krietnais cilvēks no Sečuānas (1958) un Lielskungs Puntila un viņa kalps Mati (1962) iestudējumiem Dailes teātrī sekoja otrais vilnis vācu teātra reformatora septiņdesmitgadē, 1968. gadā. To mūsu teātra kopainā spilgti pieteica lugas Kuražas māte un viņas bērni uzvedums Jaunatnes teātrī ar satricinošu Veras Singajevskas Kuražas mātes traktējumu, bet Rīgas Krievu drāmas teātrī Kaukāza krīta apļa iestudējums, kas kļuva par ilgdzīvotāju.
Režisori Arkādijs Kacs un Leonīds Beļavskis savā kopīgajā Kaukāza krīta apļa uzvedumā tiecās precīzi īstenot brehtiskos iestudējuma principus, sākot ar atsvešinājuma efektu un songiem un beidzot ar tiešu, publicistisku vēršanos pie skatītāja. Viņi uzsvēra dramaturģiskā materiāla neviendabīgumu, sapludinot sociālo satīru ar poēzijas un lirikas elementiem, tautas komēdiju – ar farsu, nosacītu teatralitāti ar sadzīves reālijām, aktieru distancēšanos no sava tēla ar precīzu psiholoģisku raksturojumu. Līdzās galvenajam personāžam darbojās cilvēki «no teātra», kuru vidū bija tādas personības kā Aleksandrs Bojarskis, Ņina Ņeznamova un citi, kuri realizēja brehtisko atsvešināšanas principu, aktīvi vērtējot notiekošo un veicot mūsdienīgu antīkā kora funkciju. Savukārt Raina Praudiņa Grušes un Mihails Hižņakovs Azdaka lomā veiksmīgi apvienoja vēstījumu ar psiholoģisku raksturu ietvaru.
Izrādes veidotāji bija atteikušies no lugas oriģinālā prologa: tā vietā uz skatuves uznāca vienādos tumšos tērpos ģērbti aktieri – šī grupa «no teātra», kas vērsās pie skatītājiem ar Brehta atziņām par teātra mākslu un dzīvi. Skanot gongam, no augšas uz skatuves grīdas nolaidās sudrabots aplis, kura vidū nostājās Dziedonis, ap viņu – iepriekšminētā aktieru grupa, un darbība sākās. Uzveduma jēdzienisko un emocionālo centru veidoja Gruše un Azdaks, un no abu šo lomu tēlotājiem tika prasīta psiholoģiski ticama iemiesošanās, atsvešinājuma efektus un notiekošā komentēšanu atstājot grupas «no teātra» ziņā. Praudiņas lakoniskais, bet piesātinātais tēlojums un atbruņojošā cilvēcība Grušes grūtā ceļa izsekojumā un Hižņakova mutuļojošais temperaments ciema filozofa Azdaka lomā, izcīnot «mazā cilvēka» taisnību un lielo dzīves patiesību, viņus abus pārliecinoši iecēla teātra vadošo aktieru vidū.[1]