Par pagalēm

Izrāde Ričards. Nekā personīga uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves tiek spēlēta laikā, kad Jēkabpilī varmāka, pret kuru bija ierosinātas 18 administratīvās lietas par netuvošanās aizlieguma pārkāpumiem un kurš kopš februāra atradās starptautiskā meklēšanā, nogalināja savu bijušo draudzeni viņas bērna un mātes acu priekšā. Izrādes radošā komanda izvēlējusies izcelt vīrieti – Ričardu, varmāku. Šo radošo lēmumu viņi, pirmkārt, argumentē šādi: «Šis ir Ričarda stāsts. Pēdējā laikā mēs esam pieraduši, ka sievietes runā un džeki lien aliņā un klusē. Un tad varbūt kaut ko beigās pasaka. Te tas vīrietis mēģina pateikt, kā viņš to redz no sava skatu punkta.»^[1] Šādi Latvijas Televīzijā izteicās Ričarda lomas atveidotājs Arturs Krūzkops. Artūra Dīča lugā un Elmāra Seņkova režisētajā izrādē, atspoguļojot vīrieša, varmākas, skatpunktu, pavisam nopietni izskan aptuveni šāda argumentācija par vardarbību ģimenē: «Bet pagale taču nedeg viena.» Vairāku skatītāju atsauksmēs izrāde slavēta par tās «neviennozīmību». Tomēr tas nebūtu jāsaka un jāuztver kā kompliments. Jo radošā komanda izvēlējusies parādīt vardarbības neviennozīmību Latvijā. Valstī, kurā līdz pat šim brīdim nav ratificēta Stambulas konvencija. Valstī, kur sievietes, kas vēršas pie policijas, lai ziņotu par vardarbību, netiek uzklausītas un pasargātas. Valstī, kur katru gadu vismaz piecas sievietes nogalina viņu partneri. Tādējādi šāda argumentācija un attieksme pret vardarbību izrādi Ričards. Nekā personīga padara par aizstāvības platformu visiem Latvijas «leoniem rusiņiem». Jo arī viņiem ir iespēja pateikt, ka «viena pagale taču nedeg», turklāt, kā pēdējo nedēļu laikā izrādījies, gan policija, gan daļa sabiedrības šiem «rusiņiem» piebalso.

Svarīgi ir pieminēt, ka lielākā daļa izrādes veidotāju ir vīrieši. Režisors Elmārs Seņkovs, scenogrāfs Reinis Suhanovs, muzikālā noformējuma autors Edgars Mākens, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, video mākslinieks Toms Zeļģis. Vienīgās radīšanas procesā iesaistītās sievietes ir kostīmu māksliniece Berta Vilipsone un producente Anna Vekmane. Šī maskulīnā komanda visu izrādes stāstu būvē par un ap vīriešiem, tiecoties parādīt, cik neviennozīmīga ir vardarbība un sabiedrība kā tāda, taču nedod balsi un platformu sievietēm – ne kā radošās grupas dalībniecēm, ne kā darbības personām uz skatuves. Izlasot programmiņu, pārņem sajūta, ka tā sarakstīta ar vienu mērķi, proti, lai izrādi veidojušie vīrieši varētu pateikt cits par citu: «Ak, cik mēs tomēr esam talantīgi un kruti džeki!» Iestudējot izrādi par vardarbību Latvijā, nevienā brīdī netiek dota iespēja sievietēm sniegt kontekstu savam darbam vai izteikt pārdomas par radošo procesu. Un nevienā lappusē visai biezajā programmiņā, kurai klāt nāk abpusēji apdrukāta A4 lapa ar informāciju par Kristiana Brektes izstādi, nav atrodama nedz centra MARTA kontaktinformācija, nedz kādi ieteikumi, ko darīt vardarbības upurim.