Veronika Plotņikova: «Spēlējot Remē izrādē Kankuna, ir tāda jūtu un nokrāsu gamma – no komēdijas līdz traģēdijai.» Foto – Inese Kalniņa

Ir vēlme dot

Ar Veroniku Plotņikovu sarunājas Maija Svarinska

Veronika Plotņikova ir viena no galvenajām Mihaila Čehova Krievu teātra aktrisēm. Spilgts talants un daudzveidības meistarība, citiem vārdiem – spoža radoša personība. Viņa ir mācījusies Latvijas Kultūras akadēmijā, Semjona Loseva vadītajā Krievu teātra kursā, ko pabeidza 1997. gadā un uzreiz tika uzņemta teātra trupā. Kopš tā laika jau ir nospēlētas vairāk nekā 40 lomas. Divreiz – 2002./2003. un 2003./2004. gada sezonā – Krievu teātris viņu atzinis par savu labāko aktrisi. 2003. gadā viņa kļuvusi arī par diplomandi konkursā Jaunais vilnis. Jā, Veronika Plotņikova aktīvi piedalās muzikālajos pasākumos, sadarbojoties ar Māri Grigali, Martu Kristiānu Kalniņu u.c. Viens no būtiskākajiem sadarbības partneriem un autoriem ir Raimonds Pauls.

Maija Svarinska. Kā dzima ideja kļūt par aktrisi?
Veronika Plotņikova
. Pirms iestāšanās Kultūras akadēmijas studijā par Krievu teātri es zināju ļoti maz. Droši vien mana vecuma dēļ. Būtībā es taču neredzēju 80. gadu beigu un 90. gadu sākuma izaugsmi, bet pēc tam, 90. gados, jutu tādu kā lejupslīdi, viss šķita pelēks un tumšs. Atceros, sēžam ar mammu teātrī, skatāmies izrādi Mēslu bedre, uz skatuves savām acīm redzu kaut ko līdzīgu lielai izgāztuvei, un pēkšņi šā skata laikā iznāk aktieris un lūdz pamest zāli, jo, kā viņš teica, teātris deg. Jau uz ielas mēs ar mammu ieraudzījām varenus dūmu stabus, kas ietina visu ēku, tiešām kaut ko līdzīgu lielam ugunsgrēkam. Tas palicis man atmiņā kā neskaidrs sapnis, tomēr tas nebija sapnis. Teātrim tas bija grūts laiks. Atceros teātri nevis no iekšpuses, bet ārpuses.

Vēlāk, vidusskolas pēdējās klasēs, sāku šurp nākt diezgan regulāri. Toreiz finansiālā situācija gandrīz visiem bija bēdīga, bet es pie pirmās iespējas nācu tieši uz šejieni. Man bija 15 gadu, un atceros, teātris sāka mani valdzināt. Droši vien tas rosināja iestāties Kultūras akadēmijas aktieru fakultātē.

Vai radošās gaitas sākās raiti?
Kad sāku strādāt, sākumā man nekādas lomas nedeva, tikai dejoju, vēlāk parādījās arī epizodiskas lomas. Piemēram, pirmā loma ar tekstu bija Aleksandra Volodina lugā No mīļotajiem nešķirieties. Atceros, ka strādājām smagi, mokoši ilgi. Režisors nodarbojās ar galvenajiem varoņiem, bet par masu skatu dalībniekiem pat neatcerējās. Man tur bija tikai divas frāzes – es tēloju medmāsu un briesmīgi uztraucos. Tās bija manas pirmās divas frāzes uz lielās skatuves, es domāju, ka no bailēm saļimšu un iegāzīšos zālē. To zinot, divas dienas pirms pirmizrādes režisora palīgs piegāja pie režisora un deva mājienu – sak, izmēģiniet skatu ar meiteni, viņa ir nepieredzējusi... baidās... Pirmā lielā loma bija Toma Stoparda lugas Mākslinieki izrādē. 

Tomēr pēc būtības pirmā lielā loma man tika vēl studiju laikā, monoizrādē Edīte Piafa, kuru kopā ar pedagogu veidojām paši, inscenējot Simonas Berto romānu. Vēl bija arī otra izrāde režisora Romāna Viktjuka vadībā, kuras pamatā Ksenijas Dragunskas luga Mans leģionārs. 

Savukārt teātrī man bija svarīga loma izrādē Kerija. Bet pēc tam Čehova lugas Kaija iestudējums. To teātris gaidīja ar milzīgu interesi, jo iestudēja izcilais režisors Pēters Šteins, un skatītāji nāca ar sakāpinātām gaidām: kas nu būs? Bet nebija nekā negaidīta, drīzāk vilšanās, un izrādi uzņēma vēsi. Nākamā mana iemīļotā loma ir Piafa, kuru tēloju gan studijā, gan vēlāk 2001. gadā teātrī. Es to saskatīju kā absolūtu personību. Pati esmu kā mazs zvirbulītis, bet viņa patiesi ir personība. Dīva. Savukārt grūti bija ar lomu izrādē Es gribu dzīvot Parīzē (pēc Ēriha Marijas Remarka romāna Triumfa arka), kurā tēloju Žoanu Madū. Neesmu apmierināta ar savu darbu. Ja iemieso tēlu, kuru neizjūti kā savu, ir ļoti grūti, jo tajā nejūties pārliecinoši. Iekšēji ir neērti, ja sajūtas esi spiests uzminēt. Varbūt mana jaunība man neļāva izprast šīs Remarka varones kaislību. Kā zināms, cilvēks ar gadiem mainās, un tagad, piemēram, man nebūtu diez cik viegli nospēlēt meiteni, ja nu vienīgi ar zināmu pašironiju – redz, es spēlēju jauniņu meitēnu! Strādājot ar lomām, īpaši jūtu, ka cilvēks mainās līdz ar vecumu, un katram «jauninājumam» ir savas īpatnības, tās arī jāuzķer.

Kad ir sākusies jūsu muzikālā karjera?
Ar dziedāšanu sāku aizrauties jau bērnībā: sēdēju mājās, skatījos televizoru un dziedāju līdzi. Un mācījos no katra, pie visiem iespējamajiem skolotājiem. Bet nekad nav bijusi domas iestāties Mūzikas akadēmijā. Es nevaru vienkārši dziedāt – vajag vienlaikus kaut ko pārdzīvot, tēlot. 

Žurnāli