Skats no izrādes Kabarē Nacionālajā teātrī. Centrā – Mārtiņš Brūveris Konferansjē lomā. Foto – Gunārs Janaitis

Nostilizēt aktieru iespēju ampluā

Ar teātra horeogrāfi Ingu Raudingu sarunājas Dita Jonīte

Patlaban horeogrāfe Inga Raudinga strādā kopā ar Ditu Lūriņu pie izrādes, kam pirmizrāde plānota 2021. gada janvārī. Tas ir visai neierasti, ka darbam veltīt laiku var mierīgi, lēnām gatavoties, domāt. Turklāt ar kolēģiem Latvijas Nacionālajā teātrī – Ditu Lūriņu, Zani Dombrovsku un Aigaru Ozoliņu – ir vienošanās ļauties fantāzijām un sapņiem. Vismaz pagaidām, jo skaidrs, ka vīrusa izraisītās pandēmijas apstākļos teātru budžets ir stipri ietekmēts, tādēļ idejās un iespējās kaut ko griezt vajadzēs ik pa brīdim. Prieks, ka šajos apstākļos nav «nogriezts» horeogrāfs. Šoreiz tāpēc, ka arī teātris turpina sapņot jeb atļauties, Šillera lugu Viltus un mīla interpretējot kustībā un scenogrāfijā. Neraugoties uz to, ka Inga Raudinga teātros strādā nu jau vairāk nekā desmit gadus, viņai šī atkal būs jauna pieredze, jo pirmo reizi viņa strādā kopā ar Ditu Lūriņu kā režisori, bet izrādi iecerēts veidot tā, lai kustība un horeogrāfija maksimāli sadarbotos ar vizuālo koncepciju.

Kopš 2000. gadu sākuma arvien biežāk iestudējumu radošajā komandā ienāk jauna horeogrāfu paaudze – tie, kuri absolvējuši tā dēvēto Olgas skolu jeb studējuši Latvijas Kultūras akadēmijā laikmetīgās dejas mākslas programmā. Arī Inga Raudinga. 

Dita Jonīte. Latvijas Kultūras akadēmijā tu studēji tā dēvētajā pirmajā laikmetīgās dejas paaudzē, kur liela tiesa bija arī Olgas Žitluhinas kolēģi un domubiedri no viņas radītās Olgas Žitluhinas dejas kompānijas. Gandrīz visi no jums strādājuši teātrī, un tu no visiem visvairāk. Pirms atgriežamies šodienas teātrī, vēlējos pajautāt – kā tu satiki Olgu?
Inga Raudinga.
To atceros ļoti spilgti. Tolaik vadīju deju studiju Intriga Jelgavā (kuru vēlāk mantojumā atstāju savai dejotājai). Biju aizbraukusi uz kādu festivālu, kas notika viesnīcā Latvija. Un tur viņas bija, Olga un viņas trupas meitenes. Man tik ļoti patika, kā tās meitenes dejoja! Pirmo reizi kaut ko tādu redzēju – tā bija īpaša dejas stilistika un kustību estētika. Skatījos un vienkārši biju šokā. Tas reizē man bija ļoti emocionāli, taču sapratu – es arī tā varētu.

Vispār esmu bailīgs cilvēks, tomēr saņēmos, uzzināju, kas ir Olga (un ka vispār tāda ir), un piegāju klāt. Teicu, ka gribu dejot. Viņa atbildēja «jā», viņas tikai aizbrauks uz Ņujorku, tur nodejos, tad būs atpakaļ, un es varot nākt baletskolā uz atvērtajām klasēm... Nu tad arī veselu gadu gāju uz tām klasēm, vārtījos pa grīdu, neko nesapratu, mocījos, mēģināju tikt līdzi viņām. Pēc laika tomēr dažādās tehnikas arī apguvu. Un tad jau 1999. gadā tika atvērta LKA programma, kur brīnumainā kārtā tiku pat budžeta grupā. Nu, kā jau tas notiek – ja tam tā ir jānotiek. Tas izmainīja manu dzīvi pilnībā.

Inga Raudinga: «Ceļi, kā un caur ko tu strādā, var būt miljons, bet vienalga viss atgriežas pie kompozīcijas.» Foto – no privātā arhīva

Pateicoties tam, ko vienā vakarā redzēji viesnīcā Latvija. Gandrīz desmit gadus praksē tu biji visai cieši saistīta ar laikmetīgo deju, tomēr tagad stabili esi teātrī un televīzijā, kur strādā ar aktieriem vai dziedātājiem. Olga Žitluhina ir teikusi, ka tevī ir arī liels laikmetīgās dejas mākslinieka potenciāls.
Man nemaz nebija tik viegli izlemt, jo man patika gan teātris, gan laikmetīgā deja. Teātrī vienkārši bija reāli darba piedāvājumi, cits pēc cita. Redz, laikmetīgajā mākslā tev visu laiku jācīnās vienam pašam. Turklāt ar dejas izrādēm es vienmēr stipri mocījos. Tā nu izvēle sanāca dabiski.

Un otrs pārsteigums – sapratu, ka skatuves man vairs nepietrūkst. Laikam biju jau nodejojusi savu tiesu. Biju pazaudējusi sevi, savu dzīvi, jo visu laiku tikai skrēju no vienas vietas uz nākamo, un dejoju. Gribēju sevi atpakaļ.

Laikmetīgā deja un teātris ir divas pilnīgi atšķirīgas domāšanas sistēmas.

Vai atšķiras tas, kā tiek strādāts ar izpildītāja ķermeni teātrī, dejā vai vokālajā mākslā?
Drīzāk tas, kā tu domā kompozicionāli. Bet attiecībā uz ķermeni – kāds nu tas ir, ar tādu tev jāstrādā.

Iespējams, dejotāja ķermenis salīdzinoši ir «atsaucīgāks».
Jā, tomēr ceļi, kā un caur ko tu strādā, var būt miljons, bet vienalga viss atgriežas pie kompozīcijas.

Arī dažādiem horeogrāfiem atšķiras domāšana. Piemēram, Ilze Zīriņa domā tikai caur kustību, savukārt es sāku no otra gala. Es, piemēram, domājot par vientulību, meklēju sajūtas. Savukārt Ilze Zīriņa iztēlosies lietu un uzreiz ar ķermeni atsauksies iedomātai lietus lāšu kustībai. 

Man šinī brīdī uzreiz nāk prātā tavs darbs poļu režisora Andžeja Bubeņa iestudētajos Vīnes meža stāstos Nacionālajā teātrī, kur valoda bija meklēta līdzībā ar horeogrāfes Pīnas Baušas darba principiem, kur arī kustība tiek meklēta caur sajūtām.
Man Bauša ir ļoti mīļa. Bet Bubeņs jau atbrauca ar ideju par Baušas estētiku.

Žurnāli