Skatos poētiskā teātra virzienā

Mēs runājam laikā starp divām sezonām – iepriekšējā bija ārkārtēja, nākamā ir knapi sākusies. Rīgā nesen izziņoti 2019./2020. gada sezonas Spēlmaņu nakts balvas nominanti, Maskavā joprojām gaida Zelta maskas ceremoniju, kas no aprīļa tika pārcelta uz 30. oktobri pandēmijas dēļ. Abos sarakstos Vladislavs Nastavševs figurē kā režisors, Spēlmaņu nakts balvai – mazās formas izrāžu kategorijā par Ģertrūdes ielas teātrī iestudēto Alēna Girodī romāna Te sākas nākts dramatizējumu. Nastavševs nominēts arī muzikālā noformējuma kategorijā – par mūziku tekstgrupas Orbīta lugas Piecas dziesmas pēc atmiņas iestudējumam Rīgas Mihaila Čehova Krievu teātrī. Nominācijas par darbu viņa iestudējumos saņēmuši arī vairāki aktieri. Igors Šelegovskis pretendē uz balvu par galveno lomu izrādē Te sākas nakts. Kā labākie mākslinieki otrā plāna lomās nominēti Āris Matesovičs un Kaspars Dumburs (Te sākas nakts), Ņina Ņeznamova (Piecas dziesmas pēc atmiņas), Maksims Busels (Piecas dziesmas pēc atmiņas, Trīs māsas Hanzas peronā). 

Savukārt Zelta maskas balvai izvirzīts Nastavševa iestudējums Gogoļa centrā Izglābt orhideju – autobiogrāfiskā cikla trešā izrāde, kā arī šīs izrādes aktieri Jeļena Koreņeva (Vlada mamma), Odins Bairons (Vlads), Filips Avdejevs (Vlada vecmāmiņa).

Vilnis Vējš. Zelta maskas tiks pasniegtas drīz pēc tam, kad lasītāji atvērs šo žurnālu, Spēlmaņu nakts balvas – 23. novembrī. Kādas ir tavas prognozes? 
Vladislavs Nastavševs. Nav ne jausmas. Ar Spēlmaņa nakti nekad neko nevar zināt. Izskatās, ka netikšu uz ceremoniju, jo tajā laikā būšu Maskavā. 

Vai Zelta maskas ceremonijā piedalīsies?
Jā, pirmoreiz, lai gan balvai jau bija izvirzīta izrāde Kuzmins. Forele caursit ledu (2017). Viņi atsūtīja pa faksu ielūgumu, ka Vjačeslavs Nastavševs ir aicināts apmeklēt ceremoniju. Tā kā tas notika otru reizi, es lūdzu, vai kāds nevarētu viņiem pateikt, ka neesmu Vjačeslavs. Tad viņi atsūtīja ielūgumu vēlreiz. Tādas ir manas prognozes. 

Maskavas izrāde ir vēl no aizpagājušās sezonas. 
Jā, pirmizrāde bija 2019. gada 27. martā. Pēc tā Covid neko virs nevar saprast. 

Ir tāda klišeja – lai īsumā raksturotu teātra sezonu, vienmēr var teikt, ka tā bijusi kontrastu pilna. Bet pagājusī tiešām sākās ar kaut ko vienu, bet beidzās ar pilnīgi ko citu.
Man tā sākās ar maketa nodošanu Maskavas Lielajā teātrī – Bizē operai Pērļu zvejnieks, ko iestudētu kamerzālē. Pēc tam sekoja koncerti ar Ivanu Lubeņņikovu sintipopa projektā, tad es nofilmējos seriāla epizodē pie Bogomolova, vārdu sakot, septembri pavadīju Maskavā. Pēc tam atbraucu un sāku mēģināt Piecas dziesmas Krievu teātrī un paralēli ĢIT Te sākas nakts. Šīs divas izrādes iznāca, un tad bija neliela pauze – man bija jābrauc uz Maskavu iestudēt vēlreiz Tumšās alejas Mazās Bronnajas teātrī. Tad notika Covid. Bet vēl pirms pandēmijas bija skaidrs, ka tas Maskavas projekts diez vai notiks. Un īstenībā arī labi, jo es jau biju noguris – sezonas pirmā puse bija ļoti intensīva. Labi, ka neaizbraucu. Pirmkārt, ja būtu aizbraucis, man būtu jāatgriežas, jo viss apstājās, es nevarētu mēģināt. Otrkārt, man vajadzēja atpūsties. Jo paralēli laist ārā divas izrādes – tas ir smags darbs. 

Tomēr, ja atceramies pagājušās sezonas plānu, domāts bija citādi? 
Nuja! Man bija jābrauc iestudēt izrādi un pēc tam jāpaliek strādāt pie operas. Maijā būtu sākušies mēģinājumi. Bet nekas no tā nenotika, un bija jādomā, ko lai dara. Marts, aprīlis pavadīti izolācijā, un maijā – nē, patiesībā jau aprīļa beigās sagribējās kaut ko darīt. Tad izdomāju Sergeja Uhanova lugas Melnraksts iestudējumu online ar Krievu teātra aktieriem un arī Čehova Trīs māsas. 

Atceros, ka izolācijas dienās tu, šķiet, neiznāci no mājas divas nedēļas vai pat mēnesi? 
Pusotru mēnesi!

Mēs bieži vien baidāmies no tā, no kā nemaz nevajadzētu

Ko tu darīji? 
Neko. Tas bija kā vakuumā. Redzi, manā dzīvoklī sienas ir baltas, un tajā baltajā nekurienē es sēdēju un īstenībā diezgan labi jutos. Kaut kā visai harmoniski. Jo īstenībā man patīk, ka nekas daudz nenotiek. Ir tāds miers un klusums, un es jutos varbūt pirmo reizi mūžā ļoti adekvāti, harmonijā ar apkārtējo pasauli. Jo kļuva skaidrs, ka tādā izolācijā arī dzīvoju visu laiku. Tā ir mana normālā pašsajūta. It kā būtu briesmas un jāsēž mājās. Jā, kaut kā man tas viss bija OK, bet tad vairs  nevarēju  izturēt un sāku vakaros stundām ilgi vizināties ar riteni. Arī laiks bija kļuvis drusku siltāks, jo pirms tam bija tik draņķīgs, ka nemaz nejutu aicinājumu iet ārā. Un tad jau mēs bijām ārā no karantīnas.