Godīga saruna

Impulss uzrakstīt par ukraiņu režisores Sofijas Meļņikovas izrādi Dirty Deal Teatro (DDT), kuras pirmizrāde notika 2022. gada 25. novembrī, man bija uzreiz pēc tās noskatīšanās, taču raksts palika nepabeigts. Tagad, tuvojoties liktenīgajam datumam – 24. februārim –, kurš pagājušajā gadā izmainīja daudzu mūsu attiecības ar jēdzienu karš, man gribas atdot parādu un pabeigt savas pārdomas, vēl jo vairāk tāpēc, ka izrāde joprojām ir DDT repertuārā un februārī to ir iespējams noskatīties. Man, gluži tāpat kā Sofijai Meļņikovai, kura kopā ar Valteru Sīli ir izveidojusi savu solo izrādi Drama Queen DDT, jātiek skaidrībā par savām izjūtām un attieksmi pret “krievu jautājumu”, “ukraiņu jautājumu” un “mākslas īpašā statusa” jautājumu, tāpēc top šis raksts. Iespējams, tas, tāpat kā Meļņikovas izrāde, kļūs par no sevis norakstīšanas gandrīz psihoterapeitisku aktu jeb, kā kādā no intervijām saka pati Sofija – “par traumas pārvarēšanas un reabilitācijas veidu”^[1], lai turpmāk nebūtu jāklusē, baidoties sabojāt attiecības ar kolēģiem, kuriem ir citādi uzskati. Galu galā, neizdomājot domu līdz galam, es palieku sajūtu līmenī, kuru tomēr ir vērts analizēt – kāpēc un kas tieši manī izraisa pretestību, kaunu vai līdzjūtību. Tātad šī nebūs gluži recenzija par izrādi, drīzāk – pārdomu tīkls, kurā noķert savu viedokli.

Kāda kolēģe sarunā pēc Spēlmaņu nakts norādīja uz sakritību, ka šī ceremonija notika tieši dienu pirms 24. novembra, kad apritēja devītais mēnesis, kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Latvijas teātris šajā dienā par gada labāko Latvijas aktrisi atzina Čulpanu Hamatovu, līdz pagājušā gada 24. februārim Krievijā strādājošu aktrisi, kas savulaik ar savu populāro tēlu un aktivitātēm palīdzējusi stiprināt putlera politisko varu Krievijā un tās iedzīvotāju uzticēšanos tai. Savukārt nākamajā dienā (25.11.2022) pēc šī melnā vēstures datuma DDT notika dokumentāla vēstījuma Drama Queen pirmizrāde, kurā jauna ukraiņu māksliniece, kas patvērusies Latvijā no kara šausmām savā valstī, izvēlējusies nevis vienkārši taisīt mākslu (jo arī tāda iespēja viņai bija, piemēram, iestudēt neitrālu izrādi bērniem, respektīvi, “strādāt savā profesijā”^[2]), bet gan padarīt sev un skatītājiem skaidrāku skatu uz šībrīža sarežģīto globālo un personīgo realitāti. Tas ir, viņas primārais mērķis ir bijis apzināties sevi šeit un tagad un izmantot teātra izteiksmes līdzekļus, lai dalītos savās pārdomās un sajūtās ar skatītājiem. Izrāde ir kļuvusi par šī laika poētisku dokumentu. Visticamāk, šī izrāde un aktrise netiks nominēta nākamajai Spēlmaņu nakts balvai, jo, stingri ņemot un tikai pēc “mākslinieciskiem un profesionāliem kritērijiem” vērtējot, iestudējumam ir trūkumi, sākot jau ar to, ka Sofija Meļņikova nemaz nav aktrise un sešus gadus, kopš studiju beigšanas, nav kāpusi uz skatuves, tāpēc pirmizrādē jutās vēl nedroši un brīžiem piemirsa tekstu. Tomēr man personīgi daudz svarīgāk šodien teātrī ir piedzīvot šo sevis pārvarēšanu, lai atklāti runātu par savu identitāti, bailēm un naidu, nevis intelektuālā konstrukcijā “izcili” nospēlētas “ļoti sarežģītas vairākas lomas”^[3]. Tiešs salīdzinājums ar Alvja Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) iestudēto izrādi Post Scriptum varbūt nav adekvāts, tomēr nevilšus iedomājos, kā būtu, ja Hermanis būtu piedāvājis Hamatovai izstāstīt viņas stāstu, nevis reprezentēt krievu dvēseli ar Dostojevska romāna Velni teksta un Annas Poļitkovskas dokumentētās Nord-Ost terora aktā Maskavā cietušās krievu sievietes tēlu. Kā būtu, ja arī Spēlmaņu naktsceremonijā viņa runātu nevis tikai par to, ka viņa var turpināt strādāt savā profesijā, bet gan atklātu savu personīgo attieksmi pret Krievijas ilgstošo iebrukumu Ukrainā (kaut vai krievu valodā ar tulkojumu)?   

Izrādes Drama Queen skatuves iekārtojums ir vienkāršs – tās abās malās ir vertikāli ekrāni, uz kuriem pa laikam tiek demonstrēti video vai teksti, atgādinot palielinātus mobilo telefonu ekrānus kā būtiskāko saziņas instrumentu gan ar dzimtenē palikušajiem, gan šeit, pagaidu mītnes zemē. Izrādes darbība lielākoties notiek spēles laukuma centrā starp abiem ekrāniem, kuri dažbrīd reprezentē citus personāžus (uz tiem tiek projicētas citu personu atbildes Sofijas sarakstē vai telefona sarunā), Sofijai arī reaģējot uz tiem. Vēl tur atrodas sintezators un skaņu aparatūra, ar kuru palīdzību Sofija pati veido izrādes skaņu partitūru. Par visu izrādes gaitu (varbūt vienīgi izņemot gaismas), tāpat kā par savu dzīvi, atbildība ir jāuzņemas viņai pašai. Pati viņa tērpusies vienkāršās tumšās drēbēs – biksēs un tādā kā pa pusei kreklā, pa pusei frencī. Es varu iedomāties, ka viņa tā ģērbjas arī ikdienā. 

Starp citu, izrādes mākslinieces Kristinas Rezvõhh scenogrāfija neviļus un savā ziņā ironiski atgādina JRT izrādes “Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis” telpas iekārtojumu (režija un telpa – Alvis Hermanis), kurā skatuves abās malās arī novietoti, vairāk gan TV vai datora monitoru atgādinoši, ekrāni. Tur uz skatuves ir divi vīrieši – izcili profesionāli aktieri, kuri imitē divus kaislīgus, atšķirīgas ideoloģijas pārstāvošus domātājus. Bet ekrānos man nesaprotamu iemeslu dēļ nepārtraukti tiek rādīti viņu prototipi – katrā pusē savs. Vai lai atgādinātu skatītājiem, ka neesam īstajā duelī, bet cik perfekti aktieri iemiesojas savos no realitātes aizņemtajos tēlos? Šķietami aktuālā diskusija, kurā viens ar otru argumentu cīņā devušies konservatīvo domu pārstāvošais kanādiešu klīniskās psiholoģijas doktors Džordans Pītersons Kaspara Znotiņa ādā (vai otrādi?) un par neoliberālisma kritiķi un kreisās domas pārstāvi uzskatītais slovēņu filozofijas doktors psihoanalīzē Slavojs Žižeks, kuru iemieso Vilis Daudziņš, pēc izrādes veidotāju domām, īsti nekur neved. Lai cik pārliecinoši viņi viens otru apstrīd, kā amerikāņu kalniņos strauji ņemot virāžas un pārsteidzot skatītāju ar domas kāpumiem, kritumiem un negaidītiem pavērsieniem, izrādes fināls (kuru neatklāšu, lai nebojātu iespaidu tiem, kas vēl šo virtuozo izrādi apmeklēs) konstruēts tā, lai radītu iespaidu, ka ideoloģiju sadursme ir tikai teātris publikai jeb sabiedrībai un īsti mēs esam tad, kad runājam par dzīvi (piemēram, par to, ka mums patīk amerikāņu kalniņi un kā mēs jūtamies, tajos braucot). Publika atviegloti nopūšas – ā, tas bija tikai teātris, iespējams, ka pretrunas nav tik lielas un mēs varam turpināt sarunāties arī ar citādi domājošiem. Jāteic, ka manā vērību skalā JRT izcili nospēlētā izrāde zaudē duelī ar DDT Drama Queen. Iespējams, ka šāds duelis nav taisnīgs, taču manā prātā tas ir noticis, jo esmu bijusi šo abu Latvijas teātra izrāžu skatītāja. Drama Queen nepadara ideoloģiju par joku un izklaidi, bet parāda, kā tā caurauž cilvēka dzīvi un pat ķermeni. Vispirms jau krievu pasaulesideoloģija, kuras ietekmē vairāku gadsimtu garumā ir nīdēta ukraiņu kultūra un valoda un notiek šis karš, kura dēļ Sofijas ķermenis bumbu patvertnē ir piedzīvojis panikas lēkmes un tagad ir prom no mājām – Latvijā. Bet arī patriarhālā ideoloģija, kuras ietekmē Sofijas Ukrainas draugam, kurš ar viņu komunicējis krievu valodā, ir bijusi aizbildnieciska un vardarbīga attieksme pret viņu. Tas savukārt nostiprinājis Sofijā personības struktūru, kura neapzināti turpina izvēlēties šādas attiecības. Un pēkšņi es izrādes laikā atskārstu, ka šis ļoti personīgais stāsts vienlaikus ir arī līdzība, kas spoguļo lielo stāstu par krievu nācijas aizbildniecisko, impērisko attieksmi pret citām nācijām, kuras, gluži kā Sofija viņas bijušā partnera ieskatā, nav pietiekami nobriedušas, ambiciozas un spējīgas par sevi parūpēties, tāpēc ir zemāk vērtējamas un pakļaujamas.

Drama Queen tekstu tulkojusi Māra Poļakova, kuru citēšu šeit, jo es nevarētu labāk un izjustāk pateikt: “Principā Krievija pēdējos 300 gadus ir mēģinājusi Ukrainu iznīcināt, iznīcināt ukraiņus, iznīcināt ukraiņu valodu, radīt vispārēju priekšstatu, ka tur jau nekā nav. Literatūras nav. Tas nekas, ka viņi paši ir apšāvuši šos rakstniekus. Mākslas nav. Tas nekas, ka viņi ir piesavinājušies lielāko daļu ukraiņu mākslinieku. (Man liekas, ka arī mūsu mākslas muzejā bija Kuindži, kam klāt bija paraksts “krievu gleznotājs”.) Man ir sajūta, ka ar savu nezināšanu par to, kas viņiem ir, mēs esam gan paši krituši par upuri, gan arī piedalāmies tajā iznīcināšanā.”^[4] Pagājušā gada pavasarī, kad Latvijā viens pēc otra parādījās Krievijas kultūras vēstnieki ar vārdu – teātra un kino režisors Kirils Serebreņņikovs, kino kritiķis Antons Doļins, krievu aktrise Čulpana Hamatova u. c. – diezgan zibenīgi viņiem tika atvēlēta sabiedrisko mediju telpa, lai arī lielākā daļa no viņiem šeit neko paliekošu nedarīja, tikai piestāja caurbraucot uz citām Eiropas valstīm. Mēs viņus jau pazinām, un mums viņu izjūtas un viedoklis šķita svarīgs pretstatā pārāk reti izgaismotajiem ukraiņu māksliniekiem, par kuriem mēs nekā nebijām dzirdējuši. Lielā mērā tas ir tieši Krievijas mērķtiecīgās un ar kultūras starpniecību realizētās maigās varas rezultāts, kuru pastiprina Latvijas kultūras vēsturiski ciešās saites ar Krieviju, vēl jo vairāk veicinātas un stiprinātas padomju okupācijas laikā. Latvijā pat manāma tāda kā īpaša pretošanās krievu kultūras politizēšanai, sak, “nejaucam mākslu ar politiku” un turpinām atskaņot krievu mūziku, izrādīt krievu dramaturģiju utt. Tomēr, manuprāt, ir pēdējais brīdis apzināties, ka mūsu salīdzinoši labās zināšanas par krievu kultūru, bet tikpat kā nekā nezināšana par ukraiņu (gruzīnu, horvātu, čehu, rumāņu, armēņu…) kultūru, ir nevis objektīvs vērtības vai kvalitātes rādītājs kādai no šīm kultūrām, bet gan ilglaicīgas Krievijas politikas rezultāts. Es īsti neredzu iemeslu šobrīd ieņemt neitrālu pozīciju attiecībā pret krievu kultūru, es drīzāk spēju solidarizēties ar Sofijas Meļņikovas naidu pret “rusņu” un aicināt ieturēt pauzi krievu kultūras atskaņošanā, kamēr Krievija nav izbeigusi iebrukumu Ukrainā, dodot vietu citām balsīm, kuras mēs vēl nepazīstam, bet kuras būtu vērts zināt. Tāpat kā latvieši, visticamāk, vēlētos, lai pasaulē vairāk zinātu par latviešu nāciju un kultūru un nedomātu, ka mēs Latvijā runājam krievu valodā.

Izrāde man sagādāja arī kādu atklāsmi, kas nepatīkami atvēra acis uz aktuālo divkopienu sabiedrības situāciju Latvijā. Sofija izrādē saka: “Lielākā daļa, ar kuriem es kontaktējos [Latvijā], bija krieviski runājoši latvieši. Lai gan ne visi labi zināja valsts valodu, man nebija nekāda pretīguma, tāpēc ka man viņi tik un tā bija un palika tieši latvieši, jo es kopš bērnības esmu bijusi krieviski runājošā ukrainiete un ļoti labi viņus saprotu.” Tomēr izrādē atklājas, ka Sofijas iepazītā jaunā krievu sieviete, kura nesen pārcēlusies uz Rīgu, nemaz neuzskata sevi par “krieviski runājošu latvieti” un viņa nelabprāt dzird Sofiju runājam ukrainiski: “Man nepatīk, kā tā valoda skan. Es to vispār nesaprotu.” Domāju, ka diemžēl nekļūdos, teikdama, ka pat daļa Latvijā ilgstoši dzīvojošu Latvijas krievu tieši tikpat ilgstoši ir cerējuši, ka “vienreiz šis murgs beigsies” un Latvijas teritorija atkal būs Krievijas sastāvā, un ka PSRS izjukšana bija liela vēsturiska kļūda, kas ar laiku tiks labota. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņi nav apguvuši latviešu valodu. “Nerunā ukrainiski manā klātbūtnē. Kaitina.”

Izrāde Drama Queen ļauj man kā skatītājai satikties ar konkrētu ukraiņu sievieti un mākslinieci, kura šobrīd atradusi patvērumu Rīgā, un gan iepazīt viņas izjūtas, gan paraudzīties ar viņas acīm uz sevi. Šādos brīžos tīri “mākslinieciskie un profesionālie kritēriji” atkāpjas otrajā plānā, dodot vietu nepieciešamībai pēc godīgas sarunas.