Grāmatas 2022
Teātra Vēstnesis - 2022 IV
Teātris: teorija, prakse, pieredze, Metodisko materiālu sērija, Latvijas Kultūras akadēmija, 2022
Piesakot metodisko materiālu sēriju Teātris: teorija, prakse, pieredze, Latvijas Kultūras akadēmija četros tematiskos krājumos apkopojusi augstskolas trīsdesmit gadu garumā uzkrāto pieredzi skatuves mākslas pedagoģijā. Pagaidām gan vēl digitālos vākos.
Krājumā Ķermenis darbībā, kura redaktore ir Rita Lūriņa, atziņās dalās Gunta Bāliņa, Ramona Galkina, Rita Lūriņa, Ilze Zīriņa, Elīna Gediņa, Rūdolfs Gediņš, Liene Grava. Tas ir veltīts skatuves kustības un klasiskās dejas, ķermeņa plastikas, improvizācijas, kontaktimprovizācijas treniņu saturam. Video pielikumā atrodami Anša Rūtentāla treniņa tehnikas sistēmas principi, turklāt filmēšanā piedalījušies Kustību teātra dalībnieki.
Kārļa Krūmiņa sastādītā krājuma Aktiermākslas pamati centrā ir aktiera apmācības process, par kuru pieredzi apkopojuši dažādu paaudžu autori – Anna Eižvertiņa, Mihails Gruzdovs, Pēteris Krilovs, Kārlis Krūmiņš, Indra Roga, Elmārs Seņkovs un Anita Sproģe, sniedzot iespēju ielūkoties meistaru praktiskajā laboratorijā.
Krājumā Skatuves runa un teksta analīze, ko sastādījis Jānis Siliņš, autori – Ruta Vītiņa, Zane Šmite, Zane Daudziņa, Jānis Siliņš, Jekaterina Frolova, Māra Liniņa – piedāvā materiālus, kas skaidro runas tehnikas un izteiksmes līdzekļu lietojumu, piedāvājot arī praktiskus treniņvingrinājumus. Video pielikumā atrodami runas vingrinājumu paraugi, kuru filmēšanā piedalījušies LKA studenti.
Krājumā Teātra režija. Pieredze un uzdevumi, kuru sastādījis Elmārs Seņkovs, autori – Māra Ķimele, Indra Roga, Jānis Siliņš, Kārlis Krūmiņš, Valters Sīlis un Elmārs Seņkovs – aprakstījuši režijas mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, jautājumus, kuri ir būtiski režisoram, kā arī dalījušies ar praktiskiem ieteikumiem, nonākot pie atziņas, ka režiju ir iespējams apgūt, vien praktizējot.
Visi četri krājumi ir skatuves mākslas dažādu paaudžu meistaru pieredzes apkopojums. Tas ir ne vien praktisks materiāls topošajiem profesionāļiem, esošajiem praktiķiem, interešu izglītības un amatierteātru pārstāvjiem, jebkuram skatuves mākslas cienītājam, bet vienlaikus arī spilgta šā laika praktiķu pieredzes liecība.
Četri digitālie krājumi sērijā Teātris: teorija, prakse, pieredze bez maksas ir pieejami Latvijas Kultūras akadēmijas internetvietnē sadaļā Metodiskie materiāli.
A una corda. Uz vienas stīgas. Līvija Akurātere dzejā, fotoimpresijās, atmiņā, Cesvaines kultūras veicināšanas biedrība, 2022
Līvijas Akurāteres (1925–2017) piemiņai veltītajā nelielajā, glīti noformētajā grāmatiņā apkopoti viņas jaunībā rakstītie dzejoļi, draugu, kolēģu un studentu atmiņas, kā arī 130 fotogrāfijas, kas impresionistiskā tvērumā atspoguļo teātra zinātnieces dzīvi un radošo darbību.
Tas, ka Līvija rakstījusi dzejoļus, bija pārsteigums ne vienam vien no viņas plašā draugu, kolēģu un paziņu loka. Šodien tos var lasīt kā Līvijas emocionālo dienasgrāmatu, kas dokumentē viņas kara un pēckara gadu izjūtas, pārdzīvojumus un pārdomas, atklāj viņu kā jūtīgu un radošu personību. Arī laikabiedru atmiņas ļauj vēlreiz ieraudzīt to Līviju Akurāteri, ko pazinām, cienījām un mīlējām – aizrautīgu, zinošu teātra pētnieci, kuras grāmatām, pētījumiem un lekcijām īpašu pievienoto vērtību piešķīra gan viņas aktrises izglītība un «drēbes pazīšana» no iekšpuses, gan cilvēciskā labestība, sirsnība un atvērtība. Šķiet, ka neviens teātra kritiķis un pētnieks teātru vidē nav tik ļoti mīlēts un cienīts kā viņa, un šī grāmata tam ir spilgts apliecinājums.
Guna Zeltiņa
Gadsimts vai viens mirklis. Latvijas Nacionālajam baletam 100, Latvijas Nacionālā opera un balets, 2022
Sagaidot Latvijas baleta simtgadi, Latvijas Nacionālā opera un balets sarūpējis foto albumu, kurā dokumentētas Latvijas baleta gaitas no pirmsākumiem. Foto hroniku veido trīs daļas. Grāmatas pirmās 50 lappuses veltītas baleta pirmajiem 90 gadiem, un foto atlasi nodaļai Latvijas Nacionālā baleta kustības laikā veicis Mikus Čeže. Šis periods grāmatā nav izvērsts, jo pirmie 80 gadi jau pamatīgi aprakstīti apjomīgajā un bagātīgajā Ijas Bites pētījumā Latvijas balets (Pētergailis, 2002), savukārt 21. gadsimta pirmajai desmitgadei veltīta grāmata Latvijas Nacionālajam baletam 90 (LNO, 2013).
Otrajā daļā Latvijas Nacionālā baleta iestudējumi 2013–2022 gandrīz 100 lappuses veltītas aizvadītajiem 10 gadiem. Te katram no iestudējumiem atvēlēti vairāki atvērumi, kuros minēta radošā komanda, izrādes attēli un kāda mākslinieka (dejotāja, horeogrāfa) vai operas tehniskā darbinieka (frizieres, grimētājas, tērpu modelētājas) komentārs vai atmiņas par uzvedumu.
Lielāko grāmatas apjomu veido Latvijas Nacionālajam baletam veltītas fotosērijas Kustība un personības attēli – vairāku fotomākslinieku darbu kopas dažādos rakursos izcilā poligrāfiskā kvalitātē. Saskaņai ar šo kvalitāti būtu gribējies arī analītiskākus tekstus par Latvijas baleta procesu, virsotnēm un izaicinājumiem aizvadītajā desmitgadē. To vietā šoreiz vien ikdienišķi sarunu pieraksti.
Projekta vadītāja Monta Tīģere, māksliniece Daiga Vīksna, sastādītājas un teksta redaktores – Irbe Treile un Laura Leimane.
Ieva Struka. Par skaisto un aplamo dzīvi, Dienas Grāmata, 2022
Izdevniecība Dienas Grāmata sērijā Es esmu… laidusi klajā teātra zinātnieces un kritiķes Ievas Strukas monogrāfiju par latviešu prozaiķi, dramaturgu un esejistu Anšlavu Eglīti. Lai gn grāmatai piemīt zinātnisks uzstādījums, jāsaka, ka šis darbs brīžam izjūtams kā detektīvs, kurā autore caur Eglīša darbiem, korespondenci un laikabiedru atmiņām būvē ne vien personības, bet arī laikmeta portretu, pievēršot uzmanību detaļām, kas sasaucas kā ar autora radošo daiļradi, tā privāto dzīvi. Anšlavs Eglītis varētu būt zināmākais trimdas autors, tomēr jāsaka, ka šajā darbā Ieva Struka neraksta par Eglīti vien, lielu daļu uzmanības un pētniecības veltot arī viņa dzīvesbiedrenei – rakstniecei un gleznotājai Veronikai Janelsiņai.
Domājot par Eglīša attiecībām ar teātri, grāmatā izceļami divi faktori. Pirmkārt, veids, kā autore kontekstualizē Eglīša dramaturģijas nozīmi ASV trimdas teātros, kā arī iezīmē dramaturģijas un prozas attiecības autora daiļradē. Otrkārt, obligāti jāatzīmē monogrāfijas nodaļa Trojas melnais, kas aplūko Eglīša, Janelsiņas un Viktora Hausmaņa attiecības. Šajās attiecībās iezīmējas divas līnijas: pirmkārt, autore ir izcēlusi Hausmaņa un VDK attiecības, akcentējot viņa ietekmi uz citu kolēģu karjeru iznīcināšanu un privilēģiju doties uz ārzemēm. Otrkārt, jaunā gaismā parādās Eglīša un Janelsiņas attiecības ar cilvēkiem no LPSR (abi ļoti izvairījušies no cilvēkiem, kuri nāk no Dzelzs priekškara austrumu puses), izceļot faktu, ka Hausmanis ir gandrīz vienīgais cilvēks, ar kuru pārim bijušas personiskākas attiecības.
Ievas Strukas monogrāfija piedāvā iepazīties ar fascinējošu personību un aizraujošu rakstnieku, tajā pašā laikā izceļot Anšlava Eglīša dzimtu, attiecības ar sava laika autoriem, trimdu, kino un teātri. Šis ir nopietns pētījums, kas noteikti iezīmēs turpmākās Eglīša pētīšanas perspektīvas.
Didzis Ruicēns
Zane Daudziņa. Aktiera runa 21. gadsimta latviešu teātrī, Apgāds Zvaigzne ABC, 2022
Lasīt un domāt par teorētiskiem pētījumiem skatuves mākslās ir nozīmīgi kā praktiķiem, tā teorētiķiem, jo tie iepazīstina ar populārām tendencēm, jaunām skatuves mākslu veidošanas stratēģijām, kā arī atgādina par jau esošām praksēm un teorētiskiem konceptiem. Zane Daudziņa savā darbā Aktiera runa 21. gadsimta latviešu teātrī analizē un pēta vienu no svarīgākajām teātra komponentēm – aktiera balsi. No vienas puses, šķiet pašsaprotami, ka aktiera balss atšķiras dažādās izrādes, lomās u. c. No otras puses, reti tiek uzdots jautājums – kāpēc tā atšķiras, kāpēc tā mainās tīri teorētiski, ne vien tāpēc, ka mainās lomas, izrādes un raksturi.
Grāmata ir aizraujoša no vairākiem skata punktiem. Pirmkārt, tā iepazīstina un teorētiski aplūko it kā pašsaprotamu teātra komponenti, kuru izjūtu ikvienā izrādē. Autore savā darbā analizē veidus, kā unikālas teātra telpas, tehniskais nodrošinājums (lielu uzmanību pievēršot mikrofonam kā aktiera palīglīdzeklim un paņēmienam režijā) un dramaturģiskais materiāls ietekmē veidu, kā aktierim veidot un būvēt savu lomu, tomēr pamatā analizējot balss ietekmi uz izrādes veidošanas pieeju. Otrkārt, neatsverams un intriģējošs ir grāmatas pielikums, kurā publicētas sarunas par aktiera balss nozīmi teātrī ar vairākiem nozares profesionāļiem: aktrisi Elvīru Baldiņu, runas pedagoģi Ainu Matīsu, teātra zinātnieku Jāni Siliņu, režisoriem Pēteri Krilovu, Vladislavu Nastavševu, Uldi Tīronu, Viesturu Meikšānu un teātra skaņu operatoriem Jāni Miezīti un Mārtiņu Strelēvicu. Tieši caur sarunām ar praktiķiem, izejot no plašas teorētiskās bāzes, rodas un attīstās dialogs par dažādiem veidiem, ko teātra praksē ienes un nozīmē aktieris ar savu balsi.
Kā cilvēkam, kuru interesē dažādi teātra un pieejamības jautājumi, gribētos izcelt grāmatas apakšnodaļu Balss saišu problēmas novecošanas dēļ un ar to saistītās aktiera runas problēmas, kurā autore pieskaras jautājumam par to, vai skatuves runas nodarbībās būtu jāizmaina cilvēka dabiskais runas veids, akcents un individuālisms, vai arī centrā jāliek «tīra» runa. Šķiet, ka šis būtu perspektīvs turpmākais pētījums darba autorei.
Didzis Ruicēns