Ilgojoties pēc varoņa
Valentīna Maculēviča trīs Raiņa iestudējumi
Valentīns Maculēvičs ir režisors. Teātra režisors. Varbūt kādam viņa seja palikusi prātā no Arvīda Krieva vizuāli pārestetizētās filmas Ievas paradīzes dārzs. Vai no epizodes Rolanda Kalniņa vēsturiskajā drāmā Ja mēs visu to pārcietīsim. Caururbjošs skatiens, apņēmīgi, nopietni, gandrīz drūmi vaibsti…
ĻOTI ĪSAS ZIŅAS PAR V. M.
Dzimis Valentīns Maculēvičs ir 1950. gadā Rīgā. 1977. gadā pēc Maskavas Valsts Teātra institūta absolvēšanas viņš kļūst par režisoru Valmieras teātrī, ko tolaik vada Pēteris Lūcis un kur strādā Māra Ķimele. 1992. gadā, sava autoritatīvā darba stila dēļ sagājis ragos ar Valmieras aktieriem, Maculēvičs pārņem to, kas ir palicis pāri no trupas pēc Ādolfa Šapiro vadītā Jaunatnes teātra likvidēšanas. Kādu laiku viņš mēģina strādāt par spīti telpu trūkumam un finansiālai bezcerībai, bet 1996. gadā met veltīgajiem pūliņiem mieru un pārceļas uz Daugavpili, kur līdz 2000. gadam vada pilsētas teātri.
Sākoties 21. gadsimtam, režisors atgriežas galvaspilsētā un riskē izveidot pats savu teātra trupu ar zīmīgu nosaukumu Pro et Contra (Par un Pret). Tomēr vēsture atkārtojas – mēģinājumu un izrāžu telpu trūkums, problēmas ar finansējumu, bet galvenokārt, iespējams, oriģinālu māksliniecisku ideju izsīkums noved pie teātra slēgšanas. Pirms kļūst par brīvmākslinieku, Maculēvičs īsu brīdi pastrādā Kabatā – režisoru grupas pārraudzītā izklaides vietā, kas apvieno teātri un naktsklubu.
2008. gadā, tāpat kā daudzi citi, nespēdams izturēt sociālās un ekonomiskās krīzes spaidus, Maculēvičs atstāj Latviju un dodas uz Baltkrieviju, lai strādātu Grodņas Reģionālajā drāmas teātrī. Ko režisors dara tagad – nezinu. Jādomā, atgriezies Latvijā.
SAUCĒJA BALSS
Bez pārspīlējuma var teikt, ka pagājušā gadsimta 80. gados Valentīns Maculēvičs ir latviešu teātra «saucēja balss». Viņa aicinājums un sūtība teātrī – sociālā diagnostika. «Teātris nav spogulis, teātris ir palielināmais stikls,» režisors, citējot Vladimiru Majakovski, mēdz teikt. Savās izrādēs viņš metodiski ārda realitātes ilūziju, tāpat kā to darīja vācu teātra reformators Bertolts Brehts.
Abi, būdami mākslinieki totalitāra režīma apstākļos, uz tiem reaģē līdzīgi. Ar apgaismota racionālisma teātri, uz kuru skatītāji iet ar kritisku un vienlaikus atbalstošu attieksmi. Brehta noraidījumu psiholoģiskā (pārdzīvojuma) teātra skolai iedvesmoja drīzāk politiski nekā estētiski apsvērumi, un arī Maculēviča laušanās cauri sociālistiskā reālisma estētikas ilūzijām ir lielā mērā politiski motivēta. Viņa polemika ir vērsta pret padomju režīma varmācību un melīgumu, un viņa teātris savā ziņā uzlūkojams kā apzināta kritiska metode, kuras mērķis – pārmaiņas sociālās uzvedības un rīcības modeļos. «Teātris vajadzīgs, lai pārveidotu dzīvi. Un ne mazāk. Ja atceramies teātra «zvaigžņu stundas» – grieķu, delartisko, Renesanses, mūsu gadsimta sākuma krievu teātri utt., tad rodas secinājums – teātris tikai tad pilda savu sūtību, ja tas atrodas sabiedriski politiskās cīņas priekšgalā, ja tam netrūkst drosmes un spēju runāt par to pilnā balsī.»[1]
Tā saukto pamatplūsmas teātri Maculēvičs uzskata par kaitīgu, jo tas izdabā publikas tieksmei pēc lētas izklaides: «Kas tad galu galā pieradina skatītāju pie surogātiem, kas devalvējis plašā skatītāju masā Raini, Čehovu, kas kultivējis mietpilsonisku gaumi? Mēs paši. Tā ir mūsu vaina. Ja cilvēks tiek audzināts ar šlāgeriem, tad nav ko brīnīties, ka viņam izveidojas šlāgera dvēsele.»[2]