Diletantes mācības jeb mākslas prakse teorētiķiem

«Es nevarēju iedomāties, ka piecās dienās ir iespējams iemācīties vairāk, nekā gadiem lasot grāmatas!»

(kāda islandiešu dejas kritiķe un pētniece pēc projekta Jauna deja jaunā vietā pieredzes Saldū 2015. gadā)

«Tagad es zinu, kas ir laikmetīgā deja. Nu varētu apmeklēt aktiermeistarības nodarbību.»

(kāda latviešu teātra kritiķe pēc pirmās un pagaidām vienīgās laikmetīgās dejas nodarbības apmeklējuma)

Biju jau uzlikusi virsrakstu «amatiera mācības», bet tad tezaurs.lv mani izglāba no izgāšanās. «Amatieris ir cilvēks, kas interesējas par kādu tehnikas, sporta, arī zinātnes, mākslas nozari un darbojas tajā no pamatdarba brīvajā laikā bez materiālas atlīdzības.» «Diletants ir cilvēks, kas nodarbojas (ar mākslu, zinātni, arodu) bez pietiekošām zināšanām, sagatavotības, arī bez talanta.» Raksts ir par to, kā es darbojos dažādās mākslās. Nevienā no tām man nav diploma, talanta arī visticamāk nav, bet par spīti tam reizēm par to saņemu atlīdzību un pat tieku nominēta kādām balvām. Amatieris bieži ir izcils eksperts savā jomā, bet pārsvarā vienā. Es gribētu būt amatiere visās mākslās, bet tam dzīve ir par īsu. 

Dalos personiskajā pieredzē, nevis lai pastāstītu, kāda man interesanta dzīve, bet lai parādītu, ko šī diletantiskā mešanās dažādu mākslu praksē man ir iemācījusi. Robežas starp mākslas žanriem kļūst aizvien elastīgākas, mainās arī institucionālie un izglītības ietvari, mainās priekšstats par profesionalitāti un nereti arī mākslas misiju. Tas veicina pašrefleksiju, dažādu formu arhīvu un rekonstrukciju tapšanu, mākslu kā terapiju, rituālu, aktīvismu un citus procesus, kas veic gan mākslas vēstures un prakšu apjēgšanu vissīkākajās detaļās, gan ļaujas plašai un iekļaujošai sajūtās un intuīcijā balstītai žanru sintēzei.

Iekšpuses pieredzes man ir palīdzējušas saprast dažādu mākslu radītāju trauslumu, dažādu žanru stiprās puses, kompetences un Ahileja papēžus, atšķirības laika izjūtā un konteksta nozīmi. Esmu labāk sapratusi arī kvalitātes jautājumus. Kamēr diletants pats ir darbībā un bauda procesu un rezultātu, viss liekas tik lieliski. Salīdzinot savu darbību ar profesionāļu praksi, top skaidrs, ka esmu vēl gaismas gadu attālumā līdz tām iemaņām un jušanai, kāda piemīt viņiem. Ir izdevies jauki dekonstruēt «es arī tā varu», «es varētu labāk» niķīgās domas. Kas no dīvāna pozīcijas šķiet viegli, ir pavisam citādi, kad paņem otu, nonāc uz deju grīdas, nākas salikt kopā dažādus izrādes komponentus, uzlikt gaismu, uzrakstīt dzejoli vai samontēt filmu. Ticu Raitim Vilciņam, kurš teica, ka ir vērts nocirst simts tūkstošus hektāru meža, lai izgudrotu sērkociņus. Bet tāpat kā ābols uz galvas dažiem ir tikai ābols uz galvas, tāpat arī eksperiments diletantam diezin vai palīdzēs izgudrot sērkociņus. Tomēr man ir cerība, ka diletanti laiku pa laikam ir spējīgi uz «aklo ģenialitāti», kas pēc tam īstajiem māksliniekiem paver jaunus ceļus. 

ES ESMU MŪZIĶE 

Mute vaļā, mute ciet

Dziedāt neprotu, bet, kad tomēr dziedu, citiem ausis sāp. Reiz rītausmā kopā ar kādu kora Kamēr... dziedātāju pludmalē uzzināju, ka tikko esam «skaisti dziedājušas mazajās tercās». Ja neatvērtu muti, nekad to neuzzinātu. 

Tā kā nemāku dziedāt, nodomāju, ka būtu prātīgi sākt mācīties spēlēt kādu pūšamo instrumentu. Lai mute ciet. Ģimenei tas bija par daudz, domāju, ka arī kaimiņiem. Ja vingrinās bērniņš, tas ir jauki un mīlīgi. Ja kundzīte desmitiem reižu šķībi pūš Pūt, vējiņi!, tas laikam īpaši neaizkustina. Bet tikai tā es varu kaut ko jaunu uzzināt, piedzīvot, izprast un labāk novērtēt. 

ES ESMU MĀKSLINIECE

Tā, lai smuki

Tikšanās ar gaismu māksliniekiem man ir iemācījusi, ka uzskati par to, kas ir smuki, ir ļoti dažādi. Tas, ko laikmetīgā visbiežāk saprot kā «smuki», teātra un koncertu gaismotāji saprot kā «pliki» vai «garlaicīgi». Gaismotājs saliek visus savus skaistos aparātus, bet zviedru horeogrāfe beigās izmanto tikai kaut kur atrastu galda lampu. To es iemācījos, tāpēc iegādājos pāris lētos celtniecības prožektorus un Lādezera kultūras namā smuki nogaismojām virkni solo darbu projektā Kāda deja der laukiem? 

Nedaudz jokojos, tomēr esmu sapratusi, ka, mākslām tiekoties, dialogam vajag laiku. «Sadarbība nav par eksistējošu ego salīmēšanu kopā. Tā ir par idejām, kuras, līdz mēs visi ienācām telpā, nepastāvēja.» /Daily Dose, Facebook/  Pirms nebiju gājusi zīmēšanas kursos pie Diānas Dimzas-Dimmes, nezināju, cik ievelkošs ir duets starp mani un papīru. Kad mākslinieks glezno, viņu nevajag traucēt, viņš paliek traks. Dejojot mani tā nevar iztraucēt.