Rūpes > dusmas

Iemest sprunguli pārāk vienkārši ripojošas domas spieķos, lai pēc tam uzlietu ūdeņraža pārskābi uz brūces un papūstu, – tāda ir Kristas Burānes metodoloģija, cik esmu ar to saskāries. Kā piedien jebkuram profesionālim, cik prasīga pret citiem, tik arī pret sevi. Viņu interesējošās tēmas – izglītības kvalitāte, cilvēka un dabas attiecības, kā arī cieņpilna pilsoņu līdzāspastāvēšana – ir sistēmiski sarežģītas, līdz ar to prasa lielu māksliniecisku piepūli, lai ne tikai deklarētu, bet radītu arī līdzpārdzīvojumu, veselīgas demokrātijas pamatsajūtu. 

Raimonds Ķirķis. Sāksim ar iesildošo jautājumu. Pie kā tu patlaban strādā?

Krista Burāne. Tu tiešām gribi sākt ar šādu nopietnu jautājumu?

R.Ķ. Jā. 

K.B. Labi. Turpinu domāt par cilvēka un dabas attiecībām, strādājot pie dramaturģiskā materiāla izrādei Visi putni skaisti dzied. Tā būs muzikāla īpašvietas un līdzdalības izrāde Latvijas mazajās estrādēs. Muzikālo partitūru veidos Jēkabs Nīmanis, un mēs apvienosim koru un putnu dziedāšanu ekoloģiskā, mitoloģiskā un vēsturiskā stāstā. Vieta, kuru mēs apspēlēsim, būs pati estrāde – kā cilvēka kultūras pēda dabas vidū, kur civilizētās balsis mēģina pārdziedāt dabiski klātesošās skaņas. Izrādes līdzdalības aspekts parādās tajā, ka, radot dramaturģisko materiālu, mēs strādāsim ar tādām īpašām kopienām kā kori. Savukārt skatītājiem izrāde būs sava veida darbnīca.

R.Ķ. Tu dabu nošķir no cilvēka, vai arī tie tev ir vienoti?

K.B. Man tie ir vienoti. Tomēr savas evolūcijas laikā cilvēks ir nošķīries no dabas. Un cilvēku sabiedrība eksistē šajā nošķīrumā – dabu uzlūko kā resursu, nevis vidi vai dzīvu organismu, kura daļa mēs esam. Tas ir acīmredzami, un acīmredzamas ir arī problēmas, ko šis nošķīrums rada. Ne tikai dabai, bet arī mums pašiem. Jā, man liekas, ka tā ir viena no tēmām, par kurām ir vērts runāt.

R.Ķ. Tev, par to runājot, ir cerības, ka cilvēks kādā dīvainā veidā var atgriezties tuvāk pie dabas, kā tas varētu notikt?

K.B. Mērķis nav atgriezties pie dabas, bet gan apziņa, ka mēs esam vienotas sistēmas daļa. Šai apziņai būtu jāietekmē likumdošanas un vides aizsardzības politika. Tomēr man nav cerību, ka cilvēki, kuru varā ir pieņemt lēmumus par vides un klimata jautājumiem, tos pieņems tāpēc, ka viņi būs redzējuši kādu mākslas darbu. Mākslas darbi nevar izmainīt lielos politiskos procesus. Vienlaikus man ir pārliecība, ka ar mākslas darbu palīdzību var uzturēt sarunas vidi par to, kas mums joprojām nav vienaldzīgs. Šādi mākslas darbi drīzāk ir kā atbalsts tiem cilvēkiem, kuriem nav vienalga. Varbūt tie ļauj viņiem justies mazāk vientuļiem tajā bezcerīgajā cīņā, kurā viņi ir nolēmuši iesaistīties. Tie var ietekmēt arī izglītības procesu. Varbūt kāds skolotājs redz mākslas darbu un tā ietekmē viņam ir iespēja savās stundās citādi paskatīties uz mācību saturu. Varbūt jauni cilvēki izrādes vai kāda cita mākslas darba dēļ saprot, ka konkrētā tēma patiešām attiecas arī uz viņiem un ka viņiem ir brīvība domāt plašāk par vides un klimata jautājumiem. Plašāk par savu iepirkumu maisiņu lietošanu un atkritumu šķirošanu. Un vēl jau tā vienkāršā lieta, ka teātris ir mākslas forma, kurā cilvēki sanāk kopā, it sevišķi, ja tas ir šis aktīvais teātris, kas notiek īpašvietās, kas ir līdzdalības teātris, kurā arī skatītājam ir sava loma. Mēs mācāmies sadarbības, līdztiesības prasmes, kuras ir ļoti nepieciešamas arī tajā brīdī, kad izdomājam skatīties uz sevi un dabu kā partneri, ar kuru mums ir jāsadarbojas, nevis jāpakļauj.