Visskaistākajā kleitā iekrist dubļos

Ap Elīnu Vāni virmo silts dzīvīgums. Viņa ir caur un cauri īsta. Netēlota. 

Labi ja pusminūti nokavējusi, Elīna jau no mašīnas loga, sarkanai šallei plīvojot, māj atvainošanās zīmes. Ja aktrisi uz pastaigu negaidītu pie mammas atstātais mīļais suns jau sakrustotām kājām, būtu gribējies viņas enerģijas laukā un sarunā palikt vēl ilgāk. 

Svarīgi piebilst, ka žurnāla redakcija interviju ar Valmieras teātra aktrisi Elīnu Vāni pasūtīja jau pirms krietna laika, vēl pirms 23. novembrī Dailes teātrī notika kaislīgā teātra balvu dalīšana. Tā Elīnai Vānei nesa skatītāju balvu par Martu Ineses Mičules iestudējumā Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?. Gada aktrises nominācija par to pašu lomu šoreiz par balvu nepārvērtās. Žūrija lēma to piešķirt Čulpanai Hamatovai par lomām Alvja Hermaņa iestudējumā Post Scriptum. Sekojot Elīnas Vānes kamertonim – patiesam priekam par Valmieras teātra kopējo novērtējumu un radošo spēku pieplūdumu, mēs atsevišķi šo jautājumu necilājam. Var just, ka aktrise ir cilvēks, kurš procesus izjūt un analizē plašāk par savu ego. 

Pasmejamies, ka ātrāk gribētos sagaidīt ieilgušā teātra remonta beigas, lai jauno skatuvi nenāktos atklāt ar Indrānmātes lomu. «To es negribētu gan!» nopietni smejas Elīna. «Bet sūdzēties es nedrīkstu pilnīgi nemaz.» Aktrise savā teātrī jūtas novērtēta un mīlēta. 

Undīne Adamaite. Atzīšos – esmu uztraukusies.
Elīna Vāne. Kāpēc?

Tāpēc ka, sēžot aci pret aci ar īstu aktrisi, šķiet, ka gluži neko nesaprotu no aktierdarba iekšējās virtuves. Kā jūs to lomu būvējat? Arī tāpēc, ka nav īstas pārliecības, ka spēju aktrisei pavaicāt kaut ko tādu, kas viņai pašai ir tiešām būtiski. 
Es arī nesaprotu, kā tās lomas top. (Abas smejas.) Uztraukums droši vien tāpēc, ka mēs atrodamies vienā telpā, bet katra no savas puses. Jau gadiem. 

Tikko Spēlmaņu nakts ceremonijā saņēmāt skatītāju balvu. Kā jūs no savas puses izjūtat skatītāju? 
Es biju pilnīgā šokā, jo aktieri no Liepājas un Valmieras reti saņem skatītāju balvu. Tieši lielo skatītāju balvu. Man likās – tā ir mazā zāle, Valmieras teātra izrāde. Kurš vispār ir redzējis? Ja nu bija kāda balva, kuru sev biju izslēgusi pilnībā, tad tā bija šī. Es vispār esmu raudulīgs cilvēks un gandrīz apraudājos. Man bija pazuduši visi vārdi. Protams, es ļoti priecājos. Līdz šim skatītāju balva man asociējās tieši ar Valmieras publiku. Bet vispārējā balsojumā... nu, zili brīnumi! Un par Kasparu [Kaspars Zvīgulis saņēma balvu kā labākais aktieris], jo viņš ir mans kursabiedrs, un Pēterim Krilovam atkal ir iemesls sev uzsist pa plecu, ka bērni dabūja balvas.