Būt gatavam

Ko vispār teātrī nozīmē – būt gatavam? Kā skatītājam, kā aktierim, izrādei. Vai gatavība ir pilnība vai nāve brīvībai un spēlei? 

Domājot par to, kāds režisors man šķiet Andrejs Jarovojs (meklē procesu, nejaušību, kļūdu un tiecas to īstenot uz skatuves, skatītājam klātesot), es uz sarunu atnācu negatava, bez ierastās piezīmju lapiņas ar plānu un jautājumiem. Sekot līdzi Jarovoja daiļradei nekad nav garlaicīgi, pat ja ne vienmēr it viss man personīgi šķiet būtisks. Pāris dienas pirms tikšanās Ģertrūdes ielas teātrī redzēju viņa jaunāko izrādi Ragana, kas saturu smēlusies Aspazijas lugā. Iestudējums nedz aktrisēm, nedz skatītājiem nedod vieglus spēles noteikumus – izaicina, tracina, nepatīk, ļoti patīk, aizkustina, samulsina, nogarlaiko, tad atkal jaudīgi uzšūpo… Tāpat arī jūtos sarunā ar Andreju. Apmēram puse no gandrīz stundu garās sarunas ir klusums, otra puse – lasāma te.

Man personīgi mazāk interesē pašas izrādes, bet režisors procesā pirms un pēc tām. Tu esi tikko piedzīvojis pirmizrādi. Kā tu jūties? 
Noguris. 

Un viss? 
Jā. 

Vai tas nogurums ir no aktieriem, no garajām darba stundām vai radošs nogurums? 
Es domāju, ka tas ir viss kopā. Nē, no aktieriem nevar nogurt. Tas nogurums, es domāju, ir no daudzu lēmumu pieņemšanas. 

Vai tas ir grūtākais, ar ko saskaras režisors? 
Es nezinu, vai tas ir grūtākais. Man tas ir grūti. Es bieži vien atlieku tādas lēmumu pieņemšanas uz pašu pēdējo brīdi. Ir lietas, ko es ļoti labi zinu – kas, kā un ko –, bet man ļoti patīk atstāt daudz nezināmā. Protams, jo tuvāk nāk pirmizrāde, jo tas arvien vairāk satrauc citus cilvēkus, kuri piedalās izrādē. Viņiem gribas lielāku skaidrību un pamatu zem kājām. Var teikt, ka ir režisori, kuriem patīk darbus uzsākt, un ir tādi, kuriem labāk padodas pabeigt. Es piederu pie tiem, kuriem vairāk patīk process, sākums. Mazāk interesē rezultāts.

Bet vai tevi interesē vispār aizpildīt visus nezināmos procesā, «izglābt» aktieri izrādē vai atstāt viņam to nezināmo telpu? 
Tas jāprasa pašiem aktieriem. Es pēdējo reizi uz skatuves esmu bijis ļoti sen, līdz ar to – es nezinu, es esmu aizmirsis tos mehānismus, un pieļauju, ka katram aktierim tas arī ir citādāk. Ka tur nav viena risinājuma. Bet, atbildot uz jautājumu, protams, vairāk tas nezināmais ir sākumā, un izrādē tam būtu jābūt pēc iespējas mazāk. Mēģinājumi ir tam, lai nezināmajam sagatavotos. Tāpēc, ka nevar spēlēties ar nezināmo… Nē, ar nezināmo var spēlēties, bet to nevar spēlēt. Tā droši vien būtu precīzi.

Man patīk, ka aktieriem ir brīvība, bet, lai aktieris būtu brīvs, ir jāiziet cauri pamatīgam darbam, daudz jāstrādā ar materiālu. 

Jā, nezināmo nevar spēlēt, nezināmajam vari būt tikai sagatavojies. To var salīdzināt ar improvizāciju mūzikā – improvizēt var tad, ja mēs ļoti labi zinām, ko mēs improvizējam. Un tad mēs varam iet nezināmajā, jo mums ir kaut kas zināms.

Esmu dzirdējusi no aktieriem, kas ar tevi strādājuši, ka tas process ne vienmēr ir viegls. Varbūt tāpēc, ka Latvijas teātra telpā viņi nav pieraduši pie tik gara procesa, bet saprotu, ka tev patīk veltīt laiku un izrakties cauri.
Es nezinu, vai tas ir grūts. Man tas nav grūts. Lai būtu tā brīvība, ir ļoti labi jāpārzina tas, ko mēs darām, par ko mēs gribam runāt, un man nav tik svarīgi… Rezultātā, ko man patīk redzēt uz skatuves… Man patīk redzēt domas attīstību, kā tā tiek virpināta, mirklis, kurā piedzimst doma, tiek pieņemts lēmums kaut ko darīt vai tieši pretēji – neko nedarīt… Uz skatuves aktierim ir jāpiemīt, ja mēs to tā varam saukt, potencialitātei. Nevis, ka es redzu, iepriekš zinu, uz kuru pusi viņš ies, bet tajā brīdī viņš pieņem lēmumu iet uz to pusi, bet teorētiski viņš varētu arī izlemt iet uz otru pusi. Bieži vien, skatoties izrādes, nākas redzēt, ka tas viss ir tāds iepriekš uzlikts šablons. Un, protams, panākt brīvību (sauksim to par brīvību)… Teātris ir tāda paradoksāla māksla, kas vienlaicīgi ir īsta un tajā pašā laikā – fikcija. Un mēs kā skatītāji saprotam, ka tas, kas notiek, ir fiktīvs, tas nav īsts, un vienlaikus tas arī notiek – tur un tagad, nevis kaut kad pirms tam. Tas atduras pie tā paša – būt gatavam nezināmajam. 

Vai tas, par ko būs izrāde, top tavā galvā vai tomēr procesā? 
Tas top procesā. Es varu izdomāt no sākuma, par ko es gribētu runāt, bet…

Teātris ir kolektīva māksla, un tur ir tā teātra burvība 

Es neatceros, kurš, bet vienā intervijā kāds teica, ka izrāde ir par to, kā ainas tiek saistītas kopā, nevis par to, kas notiek katrā ainā atsevišķi. Man liekas, tur ir liela daļa patiesības… Es neticu, ka es varu uztaisīt izrādi, ko esmu izdomājis savā galvā. Man teātris ir kolektīva māksla, un tur ir tā teātra burvība, un tāpēc tas, par ko būs izrāde, kļūst skaidrs tikai tad, kad izrāde nonāk pie skatītāja. Tad tikai tā kļūst par kaut ko, tā iegūst formu, pirms tam tā ir ideja par izrādi.