Manas robežas stiepjas diezgan tālu

Pārsteidzoši, ka jocīgais un nesaķemmētais KVADRIFRONS parādījās Latvijas teātra telpā tikai pirms pieciem gadiem. Jau no pirmajiem iestudējumiem viņi pierādīja, ka atbilstoši savam izaicinošajam nosaukumam – tā atšifrējums ir mājaslapā – patiešām skatās reizē uz visām četrām debess pusēm un iejūtas gan pagātnē, gan nākotnē. Un, piebildīšu, nopietni strādā, lai dažādotu savu auditoriju. Pa šo laiku visi pamatlicēji – ārpus lielajiem teātriem palikušie aktieri Ance Strazda, Reinis Boters, Āris Matesovičs, Klāvs Mellis un Vācijā studējušais dramaturgs (arī vācu izpratnē) Evarts Melnalksnis – ir teatrāļu apziņā kļuvuši par nopietni ņemamiem profesionāļiem. Evarts Melnalksnis devies plašos starptautiskos ūdeņos, neaizmirsdams arī par biedriem. Turpinot darboties nu jau paplašinātajā KVADRIFRONĀ, Klāvs Mellis un Reinis Boters aizvien biežāk sevi apliecina ārpus tā kā režisori, kas droši dodas neizzinātās vai neērtās tēmās, bet Ance Strazda pierādījusi sevi kā «cilvēks orķestris», kurš gatavs jebkuram darbam. Āris Matesovičs ir vienīgais, kurš turas galvenokārt pie aktiera profesijas. Nu vairs nepateikšu, kurā brīdī aptvēru, ka raugos uz viņu ar lielu cieņu, brīnīdamās, ka samērā jaunos gados viņš paguvis ārkārtīgi paplašināt savu iespēju spektru: no nakts murgu mocītā jaunā Šostakoviča izrādē Zvēri ir nemierīgi līdz gandrīz Kristum Melnajā spermā, no spriganā aktiera «visēdāja» iestudējumā Cerību ezers ir aizsalis līdz simtgadīgajam Opim izrādē Te sākas nakts. Viņu novērtējis izvēlīgais virstalanta režisors Vladislavs Nastavševs. Un patiesībā manu profesionālo cieņu ne par kripatu nemazina tas, ka jau pirmajā brīdī pārejam uz «tu» un turpinām sarunu, it kā tā jau sen būtu iesākta.

Vai tev joprojām patīk strādāt neatkarīgā teātrī, bez garantijām?
Nē, noteikti nepatīk. Dažreiz uznāk sajūta, ka man vispār gribētos darbalaiku no astoņiem līdz pieciem, aiziet mājās un nedomāt vairs par darba lietām, un sestdien, svētdien braukt skatīties zelta rudeni Siguldā. Bet tagad esmu nenormāli laimīgs, ja izdomāju, ka šī trešdiena, teiksim, man būs brīva. Katrā lietā jau ir savi plusi un mīnusi. Protams, ir dzirdēti šausmu stāsti, ka esi štatā, bet spēlē burkānu bērnu izrādē, gribi to vai negribi. Man vienmēr ir izvēles iespējas. Tā es to iztēlojos. Man ir grūti spriest par darbu štatā, jo to es varu tikai iztēloties no nostāstiem.

Kāda ir sajūta, kad tu pabeidz skolu, bet tevi neviens teātris negrib?
Briesmīga sajūta. Studiju laikā Agnesei Budovskai, Raimondam Celmam jau deva lomas… Tajā brīdī, kad iestājies, par to nedomā. Jo esi ticis iekšā. Tad izcīnies cauri… Man studiju laikā nebija baigās pārliecības par sevi, un Anna Eižvertiņa mani pat aizmirsa ielikt kādā lomā Ķiršu dārzā. Un es speciāli iespītējos tajā brīdī un neteicu neko, domāju – cik ilgi viņa nepamanīs, ka ir mani aizmirsusi. Beigās man iedeva garāmgājēja lomu abos sastāvos. 

Tas nebija tāds Eižvertiņas pedagoģiskais paņēmiens?

Es šaubos! Viņa noteikti koncentrējās uz saviem favorītiem vai vienkārši piemirsa, tā jau arī var gadīties, kad ir tik daudz studentu vienā kursā. Tajā laikā radās ideja – taisīt runas eksāmenam stāstus un uzaicināt Vari Piņķi, un mēs tad arī nedaudz, ja tā var teikt, kā tādi dumpinieki gājām drusku pret sistēmu, jo katram bija jāstāsta monologs, bet mēs pateicām, ka taisīsim mazu izrādīti, kur katram mums būs ļoti daudz teksta. Beigās uztaisījām tādu izrādi (Trīs stāsti), kur es arī varēju izspēlēties, un kaut kādā ziņā tas visiem bija pārsteigums – ā, viņš var arī šitā darīt! Spēlēt vāveri un vēl visādu sviestu. Es pats to ļoti izbaudīju. 

Jā, bet tā sajūta pabeidzot ir diezgan šausmīga. Taču es nekad neesmu bijis cilvēks, kurš nevarētu iet un strādāt jebkādu darbu, jo tas būtu zem manas pašcieņas. Varbūt esmu kaut kādā ziņā pieticīgs. Man vienmēr ir bijis tāds domu gājiens: tā dzīve jau neapstājas, ir simtiem visādu lietu un darbu, un teātris nebija mans kvēlākais sapnis, kurš, ja netiek piepildīts, tad… 

Nebija? 
Zini, ja tev ir kāds sapnis un tu kaut ko iztēlojies, tad redzi kaut kādu ārējo fasādi. Un, jo vairāk ej kādā lietā iekšā, jo vairāk redzi, kas notiek aizskatuvē. Un tas maina domas. 

Pamatskolā gāju improvizācijas pulciņā, mamma mani tolaik veda uz Jauno Rīgas teātri skatīties izrādes, un tad pilnīgi iemīlējos Vilī Daudziņā – ak dies, cik kruti, ka viņš tā var spēlēt!

Ja tev ir kāds sapnis un tu kaut ko iztēlojies, tad redzi kaut kādu ārējo fasādi 

Man vienmēr ir patikušas filmas, bet likās – nav jau tādas kinoaktieru skolas, tad nu mācīsies tajā aktieru skolā, kurā var. Lai gan arī tas tajā brīdī šķita kaut kas nereāls. 

Tu esi viens no tiem kvadrifroniešiem, kurš diezgan daudz strādājis ārpusē. Arī ar tik sarežģītu personību kā Vladislavs Nastavševs. Kādas īstenībā ir attiecības starp aktieri un režisoru tajā brīdī, kad jūs strādājat? 
Tas noteikti atkarīgs no režisora. Strādājot ar Klāvu Melli, piemēram, vai ar Paulu Pļavnieci ir ļoti draudzīgi. Bet arī tad tur ir savas robežas, kurās tu respektē režisoru un to, ko viņš grib izdarīt. 

Tagad sāku domāt, ar cik režisoriem tad esmu strādājis… Paula, Inga Tropa, Mellis, Nastavševs, Reinis Boters. Tad vācieši: Franciska Kronfota no Hauen & Stechen, ar kuru taisījām Baņutu un Vācijā Salomi, Martins Mučlers iestudēja pie mums Zvēri ir nemierīgi, vēl mums Valmieras vasaras teātra festivālā bija Pavasaris, kur arī bija vācu režisore Alīsija Goigelina. 

Hauen & Stechen strādā savā laikmetīgā stilistikā. Viņiem vajadzēja cilvēku, kurš spēj gan jēdzīgi apieties ar kameru uz skatuves, gan arī kaut ko nospēlēt. Es uzņēmu live video jeb dzīvo tiešraidi, kas tiek projicēta uz ekrāna izrādes laikā, un epizodiski biju aktieris. Salomē es biju viens no kareivjiem, kurš viņā iemīlas un izdara pašnāvību. Tur bija kādas trīs Salomes vienlaicīgi, nu, šausmīgi sarežģīti. Es tur biju, parādījos, pabļāvu kaut kādas frāzes vāciski un franciski, ne vienu, ne otru valodu nezinādams, bet tas viss bija ļoti stilizēts, teiksim tā. Man tur bija jāpaguļ kā līķim un tad jāturpina būt klāt ar savu live video. 

Bet, atbildot uz jautājumu, kādas ir attiecības ar režisoriem, nu, tās ir darba attiecības.

Kur un vai aktierim ir robeža, kad viņš režisoram var pateikt – nē?
Katram noteikti tā robeža ir cita.

To robežu māca?
Nē. Vismaz es neatceros, ka būtu bijusi kāda runāšana par to, ka nedariet pilnīgi visu, ko jums liek. Pats sev nospraud tās robežas, ciktāl tas, ko liek režisors, liekas jēdzīgi. Varbūt aktrisēm ar vīriešiem režisoriem tas var būt vēl citādāk. 

Es domāju, ka katram tā robeža ir atkarīga no tā, cik tālu pats esi gatavs iet un riskēt, un mēģināt. Domāju, ka man riska latiņa ir diezgan augsta. Es varu visai tālu iet un mēģināt, ja man šķiet, ka tas kaut kā rezultēsies. Tāpēc esmu arī gatavs riskēt. Taisot ar Vladu Melno spermu, riska līmenis bija daudz augstāks tāpēc, ka bija sajūta – man sevi ir jāpierāda un tā ir mana vienīgā iespēja, vai nu tagad, vai nekad.

Tas bija tieši tas brīdis… Mēs esam pabeiguši skolu, mums kopā ar draugiem ir izrādīte, ko spēlējam Kalnciema ielas kvartālā, un ir sajūta – nu, te nu arī tas viss izčākstēs. Šķiet, es toreiz pat jau biju izdomājis, ka iešu strādāt par taksistu. Un tad Kaņepes kultūras centrā tikās visi tie, kas bija uzaicināti uz Melno spermu, bet viņiem vēl trūka viena aktiera. Man liekas, Marija Linarte bija tā, kura teica Vladam – nu, pamēģini Āri. Tā arī tas aizgāja. Biju daudz dzirdējis, ka viņš ir tāds traks, bet arī nenormāli kruts režisors. Biju Tumšās alejas redzējis. Un man likās – nu, pie viņa man ir jābliež. Jo tuvāk nāca pirmizrāde, jo vairāk man gribējās teikt – viss, es to vairs negribu turpināt, vienkārši nevaru, ir par traku. Ir grūti, ja nespēj režisoram piedāvāt to, ko viņš grib, un tad sāc šaustīt sevi, ka neesi pietiekami talantīgs, uzreiz nesaproti. Bet beigās jau rezultāts bija labs, un mani katrā ziņā tas pacēla diezgan augstu. Ja tā nebūtu bijis, tad viss varbūt būtu iegrozījies citādāk. Man bija jāpierāda šajā brīdī, ko es varu, jāšauj ārā viss.

Man liekas, ka viņam nemaz nevar būt labi, viņš ņem enerģiju no konflikta. Kas tomēr viņā piesaista? 
Piesaista galarezultāts.

Bet galarezultātu tu vēl nezini!
Tu kaut kādā ziņā uzticies, ka tas būs. Tāpēc, ka esi redzējis, kā var būt. Tāpēc ļaujies un uzticies, un ceri – lai kam būs jāiziet cauri, tas rezultātā būs kaut kas ģeniāls. Tu paļaujies. Kaut kādā mērā gribētos teikt, uz ģēniju. Un es joprojām domāju, ka Vlads ir ģeniāls.

Vai aktieris var režisoram atriebties uz skatuves?
Gan jau var! Es neesmu mēģinājis, neesmu atriebīgs cilvēks. 

Bet Cerību ezers aizsalis?
Kur tā aktiera «besīšanās»? Tajā lomā jau bija daudzu aktieru apvienojums kaut kādā ziņā. Protams, arī kaut kas no manis. Bet nē, nav tā, ka es tajā brīdī pret Znotiņu izspēlēju savas slēptākās ambīcijas. Skaidrs, ka brīžiem ir kaut kāds «besis», bet man nekad nav bijis tā, ka gribētos atriebties. 

Vai tu, strādājot ar tādiem režisoriem kā Vlads, atklāj sevī kaut ko tādu, par ko pats saki – ak dies, es nedomāju, ka esmu tik šausmīgs? Viņš taču velk ārā tādas draņķības no cilvēka.
Jā. Bet tas ir kā spēlēt datorspēli. Tu ej un šauj cilvēkus, bet nekad mūžā nedomā, ka tu viņus dzīvē piebeigtu. Esmu kvēls videospēļu pasaules spēlmanis. Tā ir iespēja izspēlēt to, ko tu ikdienā nekad nedarīsi, tu izdzen kaut kādus savus dēmonus. Un neviens no tā īsti necieš… 

Es domāju, kas būtu bijis tāds šausmīgs, ko es būtu izvilcis no sevis. Nē, nu, skaidrs, ka katrā darbā meklēju kaut ko jaunu, lai neatkārtotos, lai būtu godīgs un maksimāls ieguldījums no manis, lai atrastu un izveidotu kaut kādu konkrētu tēlu. Bet vai esmu nonācis brīdī – kādas šausmas, vai tas bija manī iekšā? Nē, drīzāk vienmēr esmu ieinteresēts un pārsteigts, ko jaunu vēl varu atklāt sevī un ko varu izdarīt ar sevi.

Melnā sperma… Man liekas, ka šis darbs bija provokatīvs, bet tur bija arī jābūt gaumei un humora izjūtai, lai to saprastu un neuztvertu pilnīgi burtiski. Lai iztēlotos Krievijas tālo ģerevņu tumsonību, kas bija Uhanova stāstos. Tas nenormālais melnums, «čerņa». Tā ir, un tu tajā izspēlējies, izdzīvojies un izdzen kaut kādus savus dēmonus, un pēc tam esi tāds tīrāks nedaudz. Es negāju mentālā nozīmē netīrs projām no tās izrādes. Tajā izrādē bija kaut kas ļoti fascinējošs.

Pēc Garās dzīves vecuma spēlēšanas latiņa Latvijas teātrī bija ļoti augsta. Nebija bail Te sākas nakts spēlēt vecu vīru?
Nenormāli bail. Man likās – tas ir šausmīgi sarežģīti, bet riskēšu. Garo dzīvi diemžēl nepaguvu redzēt, līdz ar to tā atkal bija tāda uzticēšanās – ja režisors jūt, ka to var izdarīt, tad es paļaujos un uzticos. Jo es jau tajā brīdī esmu kaut kādā ziņā lelle, man jāļaujas, es pats sevi no malas nevaru redzēt. Man bija bail, bet jutos droši viņa rokās, ka viņš mani virzīs tajā virzienā, kur vajag. 

Es noteikti esmu no tiem, kam ļoti liela nozīme ir tieši fiziskajam. Tam vienmēr pieiešu pirmajam. Cik atceros, tas skaitījās tā nestilīgi – pieiet visam no formas – Staņislavska skolā, ko mums mācīja. Bet man ir sajūta, ka es gandrīz vienmēr pietuvojos tēliem caur formu, un forma ieliek man to sirsniņu, dvēseli. Man sākumā to vajag sajust kaut kādā mērā ķermenī, atrast balsī. Tās ir formālas lietas, un tālāk jau mēģini tās ainas. Vlads arī pie tā strādā nenormāli smalki. Jo viņam ir tā sajūta, kādam vajadzētu būt šim cilvēkam. Tāpēc tur iekšā es joprojām esmu tas pats jaunais Āris.

Tāpēc par Opi arī bija vairāk – vai es to spēšu, vai izdarīšu, kā vajag. Jo pie Vlada ir tā, it kā tu spēlētu mūzikas instrumentu, un viņš dzird, ka tu parauj kaut kādu stīgu ne tā, kā vajag. Es teiktu, ka viņa izrādes mēdz būt kā tāds skaņdarbs. Tur ir notis, ko var palaist bišķiņ vaļīgāk, bet, ja tu uzliksi nevis do, bet re, viņš to dzirdēs. Viņš zina, kā vajag un kā mēs samēģinājām. Un mēs baigi strādājām. Jā, un beigās tā ir tāda kā mūzika. Tu pats jau zini, kā jāskan tam instrumentam, bet aizšauj garām un pēc tam dabū pa galvu. Neviens cits to nepamana. Viņš tiešām uztaisa tās izrādes tā, ka tu nospēlē un zini, ka bija slikti, un viņš zina, ka bija slikti, bet neviens cits to īsti nepamanīs. Varbūt kādam nebūs maksimālā katarse, bet citādi… Jā, tas vienmēr bija šausmīgi smalki.

Bet tomēr tu atteicies pie Vlada spēlēt Trīs māsās.
Tas bija ceturtais vai piektais projekts kopā ar Vladu. Es jau biju nedēļas divas mēģinājis. Atteicos tāpēc, ka viņš sāka taisīt kaut kādus dīvas gājienus. Un es sapratu, ka vairs nespēju to pieņemt, ka man ir kāds kausiņš pilns. Tu atnāc un mēģini šitā un mēģini tā, un nav labi, un viss ir slikti, un viņš apvainojas… un tad jau aiziet kaut kāds bezsakars. Tā vietā, lai paņemtu pauzi, izietu ārā uzpīpēt un pēc tam mēģinātu ar svaigiem spēkiem. 

Man nekad tā nav bijis ar Paulu vai Klāvu, piemēram. Visi pastrīdas, bet tas mēdz būt konstruktīvi. 

Varbūt tas ir tāpēc, ka Nastavševs nepazīst ironiju. 
Bet viņam, man liekas, ir ļoti smalks humors visam cauri. Tumšajās alejās varēja nozviegties līdz nemaņai par kādu ainu, Daudziņš, atceros, bija ratiņkrēslā… Šausmīgi smieklīga aina un beigās raudāt gribas. Tas, man liekas, ir fenomenāli, kad panāc to spektru. 

Bet ironijas tur nav. Tā nav ironija. 
Tā nav tāda ironija, kāda ir mums, piemēram. 

KVADRIFRONĀ jau gandrīz visas izrādes ir ļoti ironiskas. 
Jā. Bet tas ir tas, kā mēs runājam – caur smaidu par nopietno. Man liekas, tas ir brīnišķīgs veids, kā runāt par nopietnām lietām, pārāk negruzīties, neieiet šausmīgā drāmā. 

Kāpēc jūs negribat gruzīties? Ja lietas ir šausmīgas, tās vienkārši ir šausmīgas. 
Nu, jā, bet ikdiena taču ir šausmīga.

Mans spēks ir tas, ka es ļaujos, ka es pārāk daudz nesēžu un neuzdodu jautājumus 

Un cilvēks atnāk vakarā un viņam vēl uzgrūž virsū kaut kādas šausmas. Nē, dažreiz tās vajag vēl, lai tu iznāktu ārā un teiktu – ā, fū, visumā ir labi. Var taču uz nopietnām lietām arī caur vieglo prizmu skatīties. Dažreiz ir vieglāk runāt par tādām smagām lietām caur ironiju. Kad tev ir: oho, šitas ir riktīgi rēcīgi, bet, ak dies, īstenībā jau šausmīgi. Bet patiesībā nebiju par to domājis. Man vienkārši pašam laikam ļoti patīk skatīties tādu saturu, kas ir par nopietno, bet smieklīgi un ironiski. 

Pastāsti par Zvēri ir nemierīgi. Tā man ir ļoti mīļa izrāde. 
Tas bija ļoti bailīgs projekts. Bet es vienmēr KVADRIFRONĀ esmu tas, kurš dara to, ko varētu saukt par dīvainajām lietām. Domāju, ārzemju režisors, būs baigi interesanti. Salīdzinot ar Evartu Melnalksni, kurš bija dramaturgs tam visam, es jutos nepietiekami izglītots un stulbs. Tāds «provinciālis». Es pats esmu no Lielvārdes un, dzīvojot nostāk no Rīgas, nesanāk redzēt pārāk lielu mākslas dažādību, tāpēc, kad tev noliek priekšā laikmetīgu izrādi, tev liekas – kas tas tāds ir, kaut kāds sviests, es gribu, lai man ir mans mīļais Uldis Dumpis un lai viņš spēlē kārtīgu teātri. Un man tāda sajūta bišķi bija, strādājot ar Šostakoviča izrādi. It kā Evarts un režisors visu saprot, viņi ir trešajā stāvā, un es mēģinu uzlēkt uz to trešo stāvu pie viņiem. Process bija ļoti interesants, un es tam vienkārši ļāvos. Mans spēks ir tas, ka es ļaujos, ka es pārāk daudz nesēžu un neuzdodu jautājumus. Labi, es varbūt nesaprotu, bet pamēģinām! Šitā vai šitā, varbūt es te kaut ko vēlos? Mēs ar Elīnu un Rūdolfu Gediņiem arī tagad taisījām izrādi Es eju ārā dārzā, un viņi pēc pirmizrādes man pateica, ka es vispirms daru un tad domāju. Nevis tādā sliktā nozīmē, bet labā. Es nesēdēšu pārāk ilgi un nejautāšu – kāpēc un kā. Pamēģinām – strādā vai nestrādā. Man arī tur bija tāda sajūta, ka vienkārši jāļaujas un jāuzticas režisoram, ka viņš zina, ko dara. Bet tas nebija projekts, kurā es jutos superērti. Nu labi, es varbūt nejutos arī pie Vlada vienmēr ērti, bet… es vienkārši uzticējos, ka viņi zina, ko dara, un ka tas ir labi, un ka tam noteikti ir savs skatītājs. Un arī tagad, strādājot pie Es eju ārā dārzā, man likās, ka mūsu skatītājs varbūt nav vēl gatavs izrādei bez vārdiem – tikai mūzika un kādi cilvēki mīcās pa skatuvi. Es pats sākumā biju skeptisks, tagad spēlējot vairs neesmu. Es ļaujos, priecājos un lepojos par paveikto.

Kad pārvedām Baņutu uz Vāciju, Evarts mani aizveda uz laikmetīgās dejas izrādi. Viņš bija sajūsmā. Un man likās tā – ko es tikko redzēju? Un es sevi šaustu, ka nesaprotu, un dusmojos pats uz sevi pēc tās izrādes. Man bija bail, ka ar Zvēri ir nemierīgi skatītājiem būs tieši tāpat. Esmu ļoti pārsteigts, ka tev nenormāli patika. Tas ir šausmīgi forši un iepriecina. Jo man liekas, tā ir viena no mūsu KVADRIFRONA jocīgajām eksperimentālajām izrādēm. Cik es sapratu un cik man sirdsapziņa godīgi ļāva to visu darīt, tik es to visu darīju. Un, ja nebiju pārliecināts par kaut kādām lietām, tad vienmēr bija klāt režisors vai Evarts, kas man to visu izskaidroja. Jo visu jau arī vienmēr nevar saprast.

Patiesībā, man liekas, saprast gribas tad, ja nesajūti.
Un arī jāsaprot, ka ne visi darbi visiem patiks. Tā ir neiespējamā misija – uztaisīt, lai visiem viss patiktu. Un katram notikumam ir savs skatītājs. 

Par ko jūs vispār gribat runāt KVADRIFRONĀ? Jums ir kādi lielie plāni, mērķi?
Vakar tieši ar Anci runājām, ka gribam būt krutākais teātris Latvijā! Jau tagad, man liekas, augstskolās, kad prasa nosaukt top teātrus, izskan arī mūsu vārds. Tas liekas baigais pagodinājums. 

Man personīgi nav tādu īpašu ambīciju. Es esmu kopā ar foršiem un gudriem cilvēkiem, un man patīk tusiņš ar viņiem. Mēs esam kopā un runājam par lietām, kas katram sasāpas. Man vēl laikam nav atnākusi kāda mana lieta. Es toties ļoti pavelkos citām lietām līdzi. 

Teiksim, mums bija Marija un zibens. Tās nebija manas ambīcijas vai interese – uztaisīt tieši šādu izrādi par šādām problēmām. Bet, kad man tās noliek priekšā, – jā, par to vajag runāt.

Manas ambīcijas teātrī toties ir, ka mums vajag hitu. Es domāju par tām izrādēm, kas tiek spēlētas desmit gadus – tas ir fenomenāli. Domāju, ka tur apakšā īstenībā ir tāda matemātiska formula, ka tā ir kaut kāda tēma, apstākļi, kaut kas, ko tu vari iepriekš izdomāt. Protams, ir daļa veiksmes, ka cilvēki to iemīl. Jā, mans sapnis un ambīcijas ir piedalīties, kad top tāda izrāde, uz kuru cilvēkiem gribas nākt atkal un atkal. Kā Latviešu mīlestība, jau cik gadus nevar dabūt biļetes. Kā Vectēvs.

Bet jums ir Botera izrāde Nēmiz pāl!, kas ir absolūti hipnotiska. Tu it kā pilnīgi aizej savā pasaulē, bet, ja mēģini kādam izstāstīt, – nu, divi mīcās pa smiltīm. Tās dēļ es esmu ar mieru braukt uz Zeļļu ielu. Jūs vēl ilgi tur būsiet?
Nē, viss, mēs jau sākam pakot mantiņas. Tūlīt jau būsim atpakaļ Rīgas cirkā.

Nēmiz pāl! jau jūs neņemsiet līdzi, es saprotu.
Nē. Tāpēc, ka pieņēmām lēmumus, arī balstoties uz to, kā izrādes var iztirgot. Mums arī nav motivācijas spēlēt izrādi, ja mums tā iet mīnusos. Tas paliek tāds dārgs hobijs. Tāpēc arī teicu, ka mums vajag to vienu hitu, kuru visu laiku izpārdod. Tad mēs pieņēmām diezgan striktu lēmumu, ka kaut kas paliek tur. Arī Ciešamā kārta – tādu scenogrāfiju mēs vienkārši neuzbūvēsim, pati universitātes māja strādā, tā dzeltenā siena, kancele. Par dažām izrādēm mēs saprotam, ka tās kā ievainota kāja velkas līdzi. Diemžēl.

Kas jums pašiem ir visdārgākā izrāde? 
Domāju, ka topā mums šobrīd ir Ciešamā kārta. Pārējais jau ir noņemts. To mēs rullējam, un tā cilvēkiem patīk. Ja atbrauc skolotājas… Mums bija viena izrāde un nesapratām – pirmā aina iet, un visi jau no smiekliem gārdz. Tā, ka jānopauzē, un turpinām, kad visi zālē nomierinājušies. Puse bija skolotājas: ak dies, tas ir tieši tāpat kā pie mums! Un tad nospēlē tādu izrādi un liekas – jā, kruta. Cilvēki ir atnākuši, izsmējušies, varbūt paraudājuši, bet viņiem ir bijušas emocijas un kādu brīdi viņi nav domājuši par kaut ko citu.

Ar kovidu likās – nu, kāpēc mēs to darām? Tad sākās karš. Liekas, cilvēki kaut kur mirst un cīnās par savu dzīvību, un mēs te nākam kaut kādu teātrīti spēlēt. Un tad kāds uzrakstīja – cik forši, ka divas stundas var nedomāt par visu to, kas notiek apkārt. Tad liekas, ka no tā ir kaut kāds labums, nevis tikai kaut kāds «traļi vaļi». Tas aizmirstas tajā ikdienas dunā.

Kas ir tas, ko tev pašam tā pa īstam gribētos darīt? Kino joprojām spēlēt?
Jā. Man bija iespēja pagaršot to mazo kino maizīti, tādu knapmaizīti, un man tā nenormāli garšoja. Un tagad es nesaprotu, vai mani neņem tāpēc, ka esmu kaut kā iztērēts, vai esmu netalantīgs kino, vai man nav kaut kāda pareizā seja un vaibsti. Esmu mēģinājis pats arī studēt to operatora lietu un režiju maģistros. Vienu darbiņu es tur paspēju izdarīt, es taisīju kastingu maziem bērniem. Un sapratu – šausmas, cik brutāli es skatos, vai viņš nesmaida kadrā, vai man patīk viņa vaibsti. Tur jau nekas nebija par aktiermeistarību. Un tad katru gadu, kad iedod Lielo Kristapu kādam, kam nav aktiera izglītības, es šausmīgi apvainojos. Man liekas – kādā sakarā, vai tas ir godīgi, kāpēc, kas viņš tāds ir? Vienu reizi nofilmējies paštēlā, un viss. Bet varbūt mans spēles veids neder tam ķinītim. Varbūt kino nav man. Nezinu, man ir simtiem jautājumu. Bet man liekas, ka tas ir tas, ko man gribas.

Bet kas ir tas, kas tev kino tā patīk? Un ko tu nevari dabūt teātrī?
Šausmīgi stulbi izklausīsies – man patīk, ka es esmu tur iekšā, ka esmu tajā ekrānā. Un ka man tas nav jādara vēlreiz.

Ak dies, es samulsu tagad par šo jautājumu. Viens no faktoriem noteikti ir tas, ka man tas nav jādara atkal. Jo man ir šausmīgs stress vienmēr pirms jebkuras izrādes. Nenormāls stress. Man griežas vēders un ir slikti, un negribas to darīt. Tad tu kaut kā sper to pirmo soli, aiziet pirmā mūzika un tu esi tajā iekšā. Bet līdz tam tā ir drausmīga sajūta, tā pusstunda. Zinu, ka nav vispār nekāda pamata tam stresam. Bet es vienmēr esmu kaut kā tā… Man liekas, kino izdari vienreiz un ir izdarīts, cilvēks var skatīties un skatīties atkal un atkal.

Bet tu vairs neko nevari mainīt.
Nu, jā, teātrī tu vari no izrādes uz izrādi kaut ko pielabot, uzlabot, izdarīt labāk. Bet tikpat labi vari arī nošaut riktīgi greizi un aizmirst tekstu, piemēram, kas ir šausmīgākais. Iestāsies «melnais caurums», no tā man vienmēr ir bail. Nesen bija, Ciešamo kārtu spēlējot, zinu, ka man jāiet tūlīt uz kanceli un jārunā nenormāli garais monologs par augstskolu, un es galvā atkārtoju, un pēkšņi – paga, nākamais teikums ir… un nav. Eju uz to kanceli un nezinu vispār, kas būs pēc divām rindkopām. Kaut kā izšļūcu cauri, bet tā bija tik šausmīga sajūta. Nē, nu, tur ir kaut kāds piedzīvojums, protams, dzīve ir daudz krāsaināka katru vakaru, kad nākas šitā stresot. 

Jā, man laikam ir ļoti romantizēta sajūta par kino kopš bērnības. Vienmēr ir licies, ka gribu braukt uz Ameriku, dzīvot Holivudā un filmēties lielās filmās. 

Galvenajās lomās? 
Protams. Būt varonis. Būt action filmās. Tad, kad stājos akadēmijā uz kino režisoriem, teicu, ka gribu, lai Latvijā atkal ir asa sižeta filmas, jo kopš Aloiza Brenča nekā tāda nav. Ka cilvēkiem vajag savus varoņus. Kur ir mūsu Čaks Noriss, kurš izglābj dienu?

Protams, dzīve ir daudz krāsaināka katru vakaru, kad nākas šitā stresot 

Mums viss ir tikai pelēks un melns, un mēs ciešam, mūs apspiež, mums jākaro. Kur ir mūsu varoņi? Amerikāņiem viņu varoņi – supermeni, spaidermeni – visi izglābj pasauli, un tev ir ticība, ka kaut kur ir tas labais. Zinu, izklausās varbūt naivi, bet tas ir tas, par ko esmu sapņojis. Likās – labi, ja mani neņem un netaisa tādas filmas, tad es pats taisīšu. Un tur arī aplauzos, iestājās kovids, bet sēdēt skolā «zūmā» – to es nevarēju, man grūti koncentrēties. Es pat īsti nezinu, cik no mana kursa pabeidza. Varbūt tikai Elza Gauja. 

Tad tu vairs nemācies? 
Nē. Domāju, ka esmu tur arī ticis kādā melnajā sarakstā, esmu divreiz stājies, abas reizes nepabeidzis. Varbūt es vienkārši neesmu režisors. Tu man paprasīji par milzu vīziju, bet man varbūt tādas nemaz nav. Man šķiet, ka ļoti labi pavelkos līdzi idejām, man patīk, ja kādam ir forša ideja, tad es to papildinu, bagātinu, kā spēju. Bet man nav tā, ka eju pa ielu un – o, jā, man sāp šī grūtdieņu lieta, apspiesti cilvēki Latvijā. Ir simtiem tādu lietu, man nav tādas vienas. Taisījām izrādi Vecmāmiņu valsts – kādam ir tā sāpe par vecmāmiņām. Jā, es pievienojos, man arī tā ir, bet es neesmu tas pirmais atspēriena punkts. Un man liekas, ka visiem arī nevajag būt. Es sevi tagad mierinu, attaisnoju sevi tavā priekšā, stāstot šo visu. Man ir tas «draivs» lekt iekšā visādās idejās, ja mani tās saista. Mani gandrīz viss vienmēr saista. 

Kāds ir bijis tavs lielākais piedzīvojums teātrī?
Domāju, ka Vlada izrādes pilnīgi noteikti ir lielākais piedzīvojums. Vienmēr. Tas vienmēr ir ļoti pārsteidzoši. Arī tad, kad tev jāuznāk uz skatuves tikai ar cirvīti pastāvēt kā Asins kāzās, arī tas ir izaicinājums.