Pasaules dzimšana baltā visumā

Balts, biezs, smags, šķietami nevērīgi nomests PVC baneris veido vertikālu sienu un klāj grīdu. Tikko manāma kroku sakustēšanās, smaga, pulsējoša mūzika. Lēni, it kā negribīgi sākas izrāde Es eju ārā dārzā, kuras dalībnieki un komponenti tik radoši saplūst vienā veselumā, ka tos nav iespējams atdalīt, nav iespējams pateikt, ka, lūk, šeit ir Klāva Meļļa dramaturģiskā struktūra, bet šeit – visu četru dejotāju personīgie atradumi; šī ideja nākusi no scenogrāfes Pamelas Butānes, bet šī – no uzveduma idejas autoriem un inscenētājiem Elīnas un Rūdolfa Gediņiem. Izrāde kā vienots veselums baltā un baltas gaismas pielietā spēles telpā teātra apvienības KVADRIFRONS mītnes vietā Zeļļu ielā (gaismu māksliniece Nikola Suhareva). 

Piekritu uzrakstīt savas pārdomas par kustību teātra izrādi, lai gan tā nav mana specialitāte, tāpēc ka Gediņi. Tāds personisks gandarījums, kāds mani pārņēma, skatoties šā pāra un otra pāra – Dzudzilo – kopīgi veidoto izrādi Ļoti labas minūtes Dailes teātrī, ar mani atgadās reti. Ir skaidra Elīnas un Rūdolfa tiecība prom no banalitātēm, izskaistinājumiem un ilustratīvisma, kad ar kustību tiek paskaidroti emocionālie stāvokļi vai sižetiskas norises. Kustība kā pašmērķis, bet ne pašmērķīga – jo tā tomēr tiecas uz kādu mērķi. Mērķis ir kustība kā gara un dvēseles fizisks, saskatāms un arī saklausāms izteikums. Un tomēr Ļoti labas minūtes bija stāsts par vīrieti un sievieti – acīmredzot Asju Lācis un Valteru Benjaminu – viņu pievilkšanos un atgrūšanos, kaislību un atturību. Visa izrāde balstījās uz ķermeņu saskarsmi, to skaļo sasišanos, saplūsmi un mijiedarbību.