Ne savu kā savu

Skatoties jauno Andreja Jarovoja izrādi Ragana Ģertrūdes ielas teātrī, apmēram izrādes vidū pārņēma déjà vu, ka reiz esmu jutusi līdzīgu gandarījumu, tā sakot, «ar atlaidēm» un to arī formulējusi izrādes recenzijā šim pašam žurnālam. Runa ir par Mihaila Kublinska 1999. gadā iestudēto Induli un Āriju uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves, kur titullomās bija Normunds Laizāns un Indra Roga. Toreiz rakstīju, ka izrāde, par spīti dekoratīvajai estētikai, kas atspoguļojās arī epizodisko tēlotāju spēles stilā un ko, iespējams, bija arī radījusi skeptiska attieksme pret izrādi un Raiņa lugu, ir latviešu teātra mākslai ļoti vajadzīga. Jo nevar pieprasīt un sagaidīt izcilas Raiņa interpretācijas, ja netaps darbi, kas veidos augsni radošām virsotnēm. Arī pēc Raganas noskatīšanās es negribētu apgalvot, ka izrāde ir jauns pavērsiens latviešu teātrī un ieguls tā zelta fondā, bet tā noteikti ir vērtīga, pārdomāta un radoša lugas interpretācija, kas rosina domāt. 

DROŠĪBAS LABAD

Nezinu, vai uvertīra, kurā visas izrādes dalībnieces – Anta Aizupe, Ilva Centere, Sandija Dovgāne un Ance Muižniece – pāris teikumos iepazīstina ar lugas pirmo sastapšanos ar lasītāju/skatītāju Rīgas Latviešu teātrī 1895. gadā, ir režisora izvēle vai varbūt Ances Muižnieces piedāvājums, ņemot vērā to, ka viņa šobrīd iegrimusi Jaunsudrabiņa un Brigaderes daiļrades peripetijās Nacionālā teātra izrādei Divas pasaules. Tomēr šī varētu būt svarīga informācija tiem, kam Aspazijas vārds nesaistās ar konkrētiem darbiem, turklāt, izņemot norunātās lugas remarkas, tā ir vienīgais izrādes teksts nesaistītā valodā un bez mūzikas (bīta), tāpēc skaidri uztverams.